Kad kultūra satiek tūrismu - iekļaujošs tūrisms tepat Pierīgā
Vizītkarte
Kultūru un tūrisma objektus baudīt devās: Lība Bērziņa
Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Vietu nosaukumi: "Botania" Salaspilī, Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava "Babīte", Annas koku skola, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Ķekavas novadpētniecības muzejs, kafejnīcā Ogrē “Pie Zelta Liepas”, Ogres vēstures un mākslas muzeju un Daugavas promenāde Ogrē
Secinājums par pieejamību: Ar pieejamību kā jau visur Latvijā - daļēji pieejams, bet visu atsver sirdssiltā attieksme un uzņemšana, un cilvēku vēlme uzlabot vides pieejamību (jāseko līdzi, vai tiešām sekos darbi :) ).
Kad notika apmeklējums: Oktobris 2024
Pieredzes stāsts
Man bija liels prieks, kad uzzināju, ka būs jādodas nelielā ekspedīcijā pa EXIT RĪGA Pierīgas objektiem. Jau pirms kāda laika, kad uzzināju par EXIT RĪGA, biju sajūsmā, jo no pieejamības viedokļa cilvēkam ratiņkrēslā Rīgas piedāvājums ātri izsmeļas. Sanāk doties uz vienām un tām pašām vietām. Turklāt Pierīga man ir ļoti mīļa, bet vēl pilnībā neapgūta tūrisma ziņā. Daudz vienkāršāk būtu, ja EXIT RĪGA aplikācijā būtu atzīmēts, kur ir, piemēram, cilvēkam ratiņkrēslā pieejamās vietas. Padalīšos ar pieredzi kā gāja objektos, kurus mums piedāvāja apmeklēt 2 aizraujošu dienu laikā.
Lai gan ikdienā pārvietojos ar savu auto, bija forši doties šajā braucienā ar Santu no “Difftravel”, kurai ir busiņš, kas pielāgots ar pacēlāju. Bija jauki būt tikai pasažierim un baudīt braucienu, sarunāties ar pārējiem pa ceļam. Arī skaistajiem skatiem sanāca vairāk pievērt uzmanību. Pie visiem objektiem varējām ērti piebraukt un izkāpt.
Vispirms devāmies uz “Botania”, kas atrodas Salaspils botāniskajā dārzā. Tas ir Baltijā lielākais vides izglītības centrs, kas veltīrs augiem. Salaspils botāniskajā dārzā esmu bijusi daudzkārt, tā man ir ļoti iemīļota vieta. Tur var doties vismaz 4 reizes gadā, jo augi katru reizi izskatās savādāk. Biju ievērojusi, ka Botāniskā dārza teritorijā ir parādījusies jauna ēka. Bet nebija sanācis tur ieiet. Tagad beidzot tas izdevās. Jauki, ka objekts ir visai pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem - pie durvīm nav šķēršļu, viegli var iekļūt, ēkā atrodas lifts un pielāgotas labierīcības. Ekspozīcija, es teiktu, ir daļēji pieejama. Gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem ne viss ir aizsniedzams. Un Latvijas vides pieejamības klasika - ir piemirsts par vides pieejamību cilvēkiem ar dzirdes, redzes un garīga rakstura traucējumiem. Jāsaka gan, ka vietām bija arī zīmju valodas tulkojums video formātā, kas viegli pieejams caur QR kodiem. Bet gribētos, lai ir vairāk objekti, kuriem ir nodrošināts arī zīmju valodas tulkojums. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi centra darbinieki, kas zināja arī par šīm nepilnībām un solījās veikt ar laiku uzlabojumus arī ekzpozīcijas pieejamībā.
Telpu plānojuma karte “Botania” centrā. Tā viegli būtu pielāgojama arī ar taktīlu informāciju un tādējādi pieejama arī neredzīgiem apmeklētājiem, lai saprastu telpas plānojumu. Attēla vizuālais apraksts: Darbinieces roka virs kartes, kas atrodas uz sienas pie ieejas centra telpās.
Pēc Botāniskā dārza devāmies uz Babīti apskatīt Rododendrus. Bija ļoti interesanti iepazīt ēnu mīlošos augus, par kuriem pastāstīja pats Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava "Babīte" vadītājs. Audzētavā satikām citus projekta dalībniekus un devāmies Rododendru valstībā, kur tūre notika divās valodās - angliski un latviski. Pa asfaltētajām audzētavas ietvēm bija ērti pārvietoties arī ar ratiņkrēslu. Apskatījām arī zālājus, kur ierīkots režģis zālienu nostiprināšanai, kas padara segumu cietāku un atvieglo pārvietošanos. Jā, varu apstirpināt, kur bija ieklāts režģis, pārvietoties pa zāli bija daudz vieglāk arī ar ratiņkrēslu. Vienīgi radās jautājums, kā gan iespējams zināt, ka konkrētajā vietā zem zāles ir cietāks segums un priekšējie riteņi neiestigs. Iespējams, jāuzstāda norāde, kas to apliecina, lai vispār cilvēki ratiņkrēslā mēģinātu tur iet. Citādi vienkārši redzot zāli, cilvēks ar izvēlēties neriskēt, nezinot, ka apakšā ir cietāks segums. Katrā ziņā Rododendru audzētava ir vieta, kur gribās atgriezties. Īpaši laikā, kad rododendri zied, kas ir visai īss periods.
Pēc Babītes devāmies uz Annas koku skolu. Jau ierodoties skolas stāvlaukumā, bija skaidrs, ka šī ir ļoti īpaša vieta. Un patiešām - ik uz stūra varēja just, ka katrā sīkumā ir ieguldīta sirds un dvēsele. Koku skolas ēka celta no otrreiz pārstrādātiem, ne retumis seniem materiāliem. Skaista māja ar īpašu auru. Tomēr, kad ieraudzīju pie ieejas uz stāvajām kāpnēm uzstutētās metāla konstukcijas līstes, uzreiz sabijos, ka tā ir vienīgā ieeja. Šis variants ir ļoti bīstams. Un, ja tas nav pārvarams ar saviem spēkiem, tad tas nav uzakatāms par pieejamu.
Bīstamais vides pieejamības risinājums Annas koku skolā. Attēla vizuālais apraksts: Attēlā redzama Annas koku skolas ēka ar stāvām metāla sliedēm un augstām ieejas kāpnēm. Blakus augi.
Par laimi ēkas lejas daļā bija cita ieeja, kur visai ērti varēja iekļūt. Uz pielāgotajām labierīcībām gan nevar tikt ar ratiņkrēslu, jo jāpārvar kāpnes. Un jārēķinās, ka no stāvvietas līdz ieeja ir visai stāvs ceļš, kur nepieciešama neliela palīdzība. Tomēr, kārtējo reiz apliecinājās, ka laipni un sirdssilti cilvēki ir pieejamības atslēga. Neskatoties, ka pieejama tikai daļa ēkas, gribās atkal atbriezties Annas koku skolā, lai sajustu īpašo atmosfēru un dzirdēju aizraujošos stāstus gan par kokiem, gan pašu vietu.
Pirmajā dienā vēl pirms došanās uz nakšņošanas vietu viesnīcā “Baltvilla”, kas, starpcitu, ir ļoti draudzīga apmeklētājiem ar kustību tracējumiem, iebraucām Olaines Vēstures un mākslas muzejā. Netipiski bija redzēt muzeju padomju laika piecstāvu mājās, bet tas to padarīja īpaši interesantu. Nelielajās telpās ir visai plaša ekspozīcija, ieskaitot, lāča izbāzeni un video ar sirmu vīreli purvā. :) Blakus var apskatīt arī latviešu strēlnieku piemiņas vietu. Muzejā iekļūt ar ratiņkrēslu varēja patstāvīgi, taču tālāk jāpārvar mobilā rampa, kas ir tik stāva, ka to nevar izmantot paša spēkiem. Kā parasti saku - vienmēr ir kāds “bet”. Šo rampu ir arī iepriekš jāuzstāda pirms cilvēks ierodas. Un ne vienmēr to var zināt iepriekš. Tāpēc kādu, kas ir ratiņkrēslā, var sagaidīt nepatīkams pārsteigums - priekšā kāpnes.
Mobilā, visai stāvā rampa Olaines Vēstures un mākslas muzejā. Attēla vizuālais apraksts: Attēlā redzamas muzeja telpas, daļa ekspozīcijas vitrīnas un metāla mobilā rampa, kas uzlikta uz kāpnēm.
Jau pēc pirmās dienas bija ļoti daudz iespaidi. Vakaru pavadījām pārrunājot dienu un visai daudz smejoties. Piedzīvotais raisīja daudz atmiņu par ceļošanas pieredzi kopumā. Man bija liels prieks, ka tiešām arī Pierīgā var noķert šo piedzīvojuma sajūtu, ko parasti izdodas sajust ārzemēs! Lai arī esmu ceļojusi daudz un bijusi arī ļoti tālās zemēs, Pierīga tiešām pārsteidza.
Otrais rīts iesākās Ķekavas novadpētniecības muzejā. Jaukais gids mums pastāstīja par Ķekavas novada vēsturi - svarīgākajiem notikumiem un vietām. Tad otrajā stāvā, uz kuru ved arī lifts, iepazinām aizraujošo un jautro karikatūru pasauli caur mākslinieka Edgara Ozoliņa darbiem. Karikatūru izstāde tiešām bija aizraujoša un pat aizdomāties liekoša, jo caur joku apspēlētas daudzas nopietnas tēmas. Izstādē apskatāmi arī virkne citu mākslinieku darbi.
Otrajā dienā ieturējām sociāli atbildīgas pusdienas kafejnīcā Ogrē “Pie Zelta Liepas”, kurā strādā cilvēki ar invaliditāti. Pie ēkas ir uzbrauktuve, ir arī pielāgotas labierīcības. Tika pasniegts ne vien garšīgs ēdiens, bet papildinājumā saņēmām aizraujošus stāstus no kafejnīcas vadītājas. Sociālā uzņēmuma stāsts nav bijis viegls un ir bijuši daudzi izaicinājumi. Bet nu kafejnīca darbojas jau gadu un nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, kas strādā gan virtuvē, gan zālē apkalpo viesus. Pusdienu laikā mūs pat apciemoja Ogres mērs, ar kuru kopā ieturējām pusdienas.
Turpat netālu apskatījām Ogres vēstures un mākslas muzeju, kur bija skatāma gan patstāvīgā ekspozīcija par Ogri, gan mainīgās. Šoreiz tieši neliela ekspozīcija par kafejnīcu “Pie Zelta Liepas”, kas papildināja tikko notikušo vizīti kafejnīcā un sasaucās ar stāstiem. Pie ēkas uzbrauktuves esošo nelielo apmali mums muzejā solīja novērst. Citādi - Latvijas klasika. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir gan uzbrauktuve, gan lifts un pielāgotas labierīcības. Lai nodrošinātu pieejamību cilvēkiem ar redzes, dzirdes un garīga rakstura traucējumiem, jāveic vēl uzlabojumi.
Lai gan bija jau liels nogurums pēc divām pilnām dienām un iespaidi kā mazam bērnam smēlās pār malām, pēcpusdienā vēl devāmies uz sveču liešanas darbnīcu Ķegumā. Lai gan pie galvenās ieejas ir apmale, ratiņkrēslā iespējams iekļūt pa pagalma pusi. Jārēķinās, ka pielāgoto labierīcību gan nav. Bet kas par atmosfēru! Sveču darbnīcas 2 idejas autores un vadītājas nodarbojas ar īstu burvestību - viņas uzbur sirdssiltu atmosfēru, kur var liet ne vien sveces, bet arī rīkot ballītes, dažādas svinības un apmeklēt nelielus, intīmas gaisotnes koncertus. Sekojiet līdzi informācijai “Un:Te Candles”!
Sveču liešanas darbnīcā. Attēla vizuālais apraksts: Grupas bilde, kur daži dalībnieki tur rokas sveces. Fonā plaukti ar krāsainām svecēm.
Lielais nogurums pazuda sveču darbnīcā meditatīvā noskaņā, izsgatavojot sveces. Laiks paskrēja nemanot sirsdssitās sarunās un smieklos. Un atradās vēl spēks doties uz Daugavas promenādi Ogrē, lai 2 dienu skaisto braucienu noslēgtu ar fantastisku saulrietu.
Sagaidot saulrietu Daugavas promenādē Ogrē. Attēla vizuālais apraksts: Grupas foto, kur fonā redzams zili-oranžs saulriets. Grupas dalībnieki ir ēnā un redzams viņu tumšais siluets. Cilvēkiem ir gaisā paceltas rokas.
Ja jādod kāds slēdziens par vides pieejamību, tad kopumā objekti vērtējami kā daļēji pieejami (ļoti atbilstoši tipiskajai Latvijas tendencei, kuru esmu novērojusi pēdējos 5 gados). Un vietas arī ar visiem aprunājāmies un devām savus padomus, par to, kas jāuzlabo. Es ļoti ceru, ka uzlabojumi lēnām notiks. Svarīgākais ir konsultēties kaut ko darot vides pieejamības sakarā. Pretēji - nepārtraukti redzu savā praksē risinājumus, kas nefuncionē un ir nepieciešama atkal nauda, lai tos uzlabotu. Mēs jau tāpat drukājam materiālus, veidojam norādes, tulkojam materiālus, vajag tikai to darīt gudrāk - ievērojot universālo dizainu, lai viss būtu pieejama visiem. Kā lieliem, tā maziem, kā jauniem, tā veciem. Kā redzīgiem, tā neredzīgiem utt. Mums nedaudz jāmaina sava domāšana, jāieklausās ekspertos un jāņem vērā dažādās sabiedrības vajadzības. Bet visam pāri - ATTIEKSME. Sirds siltums un viesmīlība, vienlīdzīga attieksme, tās ir pamatvērtības, kas nāk vispirms. Tad viss pārējais, kas uzlabojams, liekas tīrākais sīkums. Vajag tikai gribēt! Un sākt darīt. Kaut ar mazumiņu, ar pirmo solīti. Tad pa vienam vien un vide uzlabosies.
Beidzot sadzirdēt
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Edīte Brence
Edītes superspēja: Dzirdes traucējumi, lieto dzirdes aparātu
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Rīgas cirks, Merķeļa iela 4, Rīga
Secinājums par pieejamību: Ja dzirdes aparāts ir piemērots, indukcijas cilpa noder lieliski
Kad notika apmeklējums: Jūnijs 2024
Pieredzes stāsts
Saņēmu ielūgumu uz Rīgas cirka skolas vecāko grupu audzēkņu semestra noslēguma izrādi “Pasaki man pasaku”. Tiku informēta, ka cirkā ir dzirdes sistēmas indukcijas cilpa un būs iespējams klausīties izrādi izmantojot dzirdes aparāta “T” režīmu. Kas ir tā cilpa un kā tas darbojas man vēl nebija ne jausmas, šī bija mana pirmā pieredze ar šīm tehniskajām sistēmām.
Pati izrāde bija kolosāla, biju patīkami pārsteigta, cik talantīgi ir mūsu jaunieši un bērni! Negaidīju tik efektīgu izrādi, cirks vispār manā izklaides sarakstā nav pašā augšgalā, bet šī izrāde bija man pārsteigums un priecājos kā bērns. Jāsaka, ka arī nervus pakutināja, bet jums pašiem tas ir jāredz!
Cirka vadība un atbildīgās personas par komunikāciju, manuprāt, ir uzdevumu augstumos, jo esmu manījusi viņu piedalīšanos un interesi kultūras pieejamības jautājumos dažādos semināros un arī šīs dzirdes cilpas ierīkošana cirkā ir milzīgs solis kultūras pieejamībai vājdzirdīgiem cilvēkiem. Arī pērkot biļetes ir norādīts, ka izrāde ir pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, nedzirdīgajiem, cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem un pieejamo indukcijas cilpu.
Kā tad man bija dzirdēt ar šo cilpu?
Pie ieejas darbinieki iedod mazu kastīti ar vadu, kas kā kartiņa jāiekar kaklā. Ierīce darbosies izrādes laikā, tai ir dažas vadības pogas, piemēram, skaņas regulēšana un tamlīdzīgi. Ko un kā darīt paskaidros darbinieki. Izrādes sākumā ieslēdzu “T” režīmu dzirdes aparātam (noregulē programmu), dzirdes aparāts atslēdz visas skaņas ārpusē, es dzirdu pilnīgu klusumu. Kad sākas izrāde, dzirdu savā dzirdes aparātā tikai tās skaņas, kas ir domātas uz skatuves - runātas, atskaņotas. Nekādu blakus trokšņu no zāles, ne bērnu kņadu, neko citu traucējošu. Es domāju, šajā momentā dzirdīgie var mani apskaust! 😊
Esmu dzīves lielāko daļu verbālo informāciju vairāk vispirms saredzējusi un tad saklausījusi. Ja neredzu seju, nevaru nolasīt ko saka un līdz ar to dzirdu, ka runā, bet ko runā ir grūti saprast. Tāpēc arī šajā gadījumā ar dzirdes cilpas palīdzību man bija jāiespringst ko stāsta aizkadra balss (izrādes stāstnieks uz skatuves nav un pat, ja būtu, uz apaļās cirka skatuves viņš nespētu būt visu laiku frontāli pretī).
Bet skaņa ir tīra, varu tīri labi saprast runāto, tikai jākoncentrējas. Gribas jau par visu brīnieties un skatīties, kas notiek izrādē, domas galvā skraida, man izdodas daļēji koncentrēties. 😊 Un pie skaņas vajag arī pierast dzirdei, kamēr smadzenes ar visu sadraudzējas. Dzirdes aparātu ražotāji ir dažādi un skaņas stiprums, asums katrai programmai būs citāds, arī dzirdes traucējumi cilvēkiem būs dažādi. Tāpēc pieredzes stāsti atšķirsies. Bet ar šādu dzirdes cilpu dzirdēt šī man bija pirmā pieredze un es teikšu - kolosāli! Neatceros kad būtu tik labi dzirdējusi izrādē!
Vienā momentā bija skaļāka mūzika un tai pat laikā stāstnieks stāstīja, tad gan es vairs stāstīto nespēju atšifrēt, bet kopumā bija lieliska pieredze un sirreāli bija tik labi dzirdēt, saprast ko runā!
Gribu tikai uzslavēt cirka vadību, ka tiek domāts un darīts kultūras pieejamības jomā visiem, gribu uzsvērt tikai plusus, šīs dienas noslēgums bija patīkams pārsteigums un izrāde bija skaista, visi malači! Un saku sirsnīgu paldies!
Gribētu šādas iespējas izmēģināt teātrī, koncertā, lekcijās. Koncentrēties saklausīt neredzot runātāju ir grūtāk nekā lasīt subtitrus, bet tā ir cita pieredze un sajūta, mākslinieciskais noformējums nolasās cits, kad dzirdi gan intonāciju, čukstus un vēl saproti ko saka.
Iesaku dzirdes aparātu lietotājiem pārliecināties vai ir “T” režīms ieprogrammēts dzirdes aparātā pirms doties uz šādu pasākumu, kur ir šī indukcijas dzirdes cilpa un izmēģiniet! Un visiem apmeklēt cirku!
Ideālā sabiedrība uz divām dienām
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa
Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Sarunu festivāls Lampa, Cēsu pils parks
Secinājums par pieejamību: Daļēji pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā (un cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem)
Kad notika apmeklējums: Jūnijs 2023
Viens no festivāliem, kuru es konsultēju, bija sarunu festivāls Lampa, kas norisinās ik gadu Cēsīs. Kad radīju kultūras pieejamības aģentu iniciatīvu, doma nebija kritizēt vai nosodīt citus. Bet sniegt konstruktīvu analīzi un padomus, lai vide uzlabotos. Lai veidotos sabiedrības izpratne par kultūras pieejamības nozīmīgumu. Ir pienācs laiks kritiski paskatīties uz pašas konsultētu notikumu.
Lampa ir apjomīgs pasākums, kurā ir vairāk kā 50 skatuves, vēl vairāk sarunu un ļoti daudz cilvēku. Visu vēl izaicinošāku padara festivāla norises vieta, kas ir Cēsu pils parks - tas atrdoas divos līmeņos, kurus šķir kāpnes, ir reljefots un ar dažādu segumu (zāle, grants, smiltis). Cēsis pašas par sevi ir izaicinājums cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Lai saplānotu pieejamību tik lielam pasākumam, kur ir tik daudz iesaistītās puses, jāspēj sistemātiski domāt un strukturēt informāciju. Jāsaprot, protams, arī vides pieejamības pamatprincipi un jāspēj domāt no dažādiem skatu punktiem. Kā arī šis viss nav iespējams bez radošās domāšanas un alternatīvu risinājumu meklēšanas. Bet šoreiz vairāk par to, kā bija būt Lampas apmeklētajam, pārvietojoties ratiņkrēslā.
Tā nu sanāca, ka kultūras aģenti, kas devāmies baudīt Lampu, bijām tieši ratiņkrēsla lietotāji. Ar vides pieejamības aprakstu varējām iepazīties mājaslapā, kur bija gan galvenā informācija, gan karte, lai vieglāk navigēt uz vietas. Pirms došanās (devos ar savu auto), izpētīju karti, kur man jādodas, kur varēs ērti novietot automašīnu. Ļoti būtiska ir vienkārša, viegli atrodama informācija internetā, lai varētu sagatavoties pasākuma apemeklēšanai. Izvēlējos stāvvietu pēc iespējas tuvāk skatuvei, kur man pašai bija jārunā.
Ierodoties patīkami bija redzēt speciāli marķētas autostāvvietas tieši cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ja godīgi, pirms sadarbības ar Lampu pati nezināju, ka tas visai viegli ir iespējams. Bija novietotas stāvvietas zīmes un uz asfalta uzpūsts pat speciālais simbols, kas apzīmē stāvvietu tā, ka to drīkst izmantot tikai ar speciālo, cilvēkiem ar kustību traucējumiem paredzēto karti. Biju instruējusi organizatorus, ka tomēr stāvvietas jāpieskata, lai tās paliek brīvas, jo, diemžēl, joprojām bieži tās izmanto cilvēki, kam tās nav paredzētas.
Novietoju auto un devos savas skatuves virzienā pa maršrutu, kas bija norādīts kā vēlamais, ja pārvietojies ratiņkrēslā. Reljefa dēļ ne visur parkā varēja tikt viegli, izmantojot ratiņkrēslu. Tomēr uzreiz sekoja ne visai pozitīvs pārsteigums - vadi un uz tām esošās plastmasas kapes. Tās bija visai augstas un reizēm ļoti neērtā vietā. Papildus slīpums radīja grūtības tās pārvarēt patstāvīgi. Diemžēl, pirms tam nebija iespējams paredzēt, kur tieši tās būs. Tomēr vietām tās bija noapaļotas un ne tik stāvas, respektīvi, vieglāk pārvaramas. Ieteikums būtu izmantot šīs un nelikt tās slīpumā.
Tiklīdz pārvarēju pāris kapes, tiku ierauta aizraujošajā festivālā atmosfērā. Daudz atvērtu, starojošu cilvēku. Ik uz soļa satiku kādu paziņu. Smiekli, jaukas sarunas un laiks skrēja zibenīgi. Vairumam skatuvju bija uzbrauktuves. Vietām gan bija stāvāks pārvarams šķērlsis vai smiltis, bet to varēja viegli izdarīt ar nelielu palīdzību, kuru varēja lūgt arī brīvprātīgajiem. Teritorijā bija arī speciāli pielāgotas pārvietojamās labierīcības, kas pēc mūsu novērojumiem, atšķirībā no mūzikas festivāliem, bija pietiekoši tīras un patīkamas. Lai arī daļa ēdinātāju furgoni bija augsti, pieejami bija arī zemāki galdi, pie kuriem varēja ērti ieturēt maltīti arī tad, ja sēdi ratiņkrēslā. Bieži vien, ja ir tikai augstie galdi, sanāk burtiski sēdēt zem tiem, ja esi kopā ar draugu kompāniju, kas staigā.
Būtībā lielākie šķēršļi bija slīpums, grants un smiltis. Šis pasākums bija lielisks piemērs tam, ko es bieži saku apmācības par vides pieejamību - vide sākas ar attieksmi. Un to te varēja just! Man patiešām bija sajūta, kā uz divām dienām būt perfektajā sabiedrībā, kur cilvēki ir pieņemoši un vienlīdzīgi. Tas atainojās arī dažādajās Lampas diskusiju tēmās. Un arī apmeklētājos - nekad iepriekš festivālā nebiju redzējusi tik daudz cilvēku ar invaliditāti, ka pat vienā brīdī likās, ka man rādās. :) Jā, vide nebija perfekta, bet labā griba un attieksme ļāva daudziem, jo daudziem ierasties un justies kā savējiem.
P.s. Nevarējām nepamanīt, ka festivālā daļai skatuvju bija nodrošināts ar zīmju valodas tulkojums un titri cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.
Ieteikumi uzlabojumiem:
Kartē norādīt slīpo ielu no festivāla augšas un lejas norises vietu parkā un kāpnes.
Izmantot ne tik stāvas vadu kapes un pievērst uzmanību, kur tās tiek novietotas.
Nodrošināt kādu transportu uz vietas, lai nokļūtu no augšas uz leju (norise ir parka augšējā daļā un lejā, lai nokļūtu no vienas uz otru, jāpārvar ļoti stāva iela). Iespējams, nodrošināt ratiņkrēslam pievienojamu elektrisko vilcēju.
Sadarbībā ar pašvaldību uzlabot Cēsu pils parka taku segumu, kas bija īpaši grūti pārvarams un putekļains dēļ sausā laika.
Norādīt speciāli marķēto stāvvietu koordinātas, lai tās vieglāk izmantot navigācijā.
Milzīgs paldies, gan Lampas komandai, gan Cēsu pašvaldībai, kas, kā man jau zināms, veica dažus vides pieejamības uzlabojumus jau pirms festivāla. Tikai kopā mēs varam veicināt pieejamu vidi ikvienam! Jau ļoti gaidu nākamā gada Lampu, jo zinu, ka tur atkal tiks domāts par vides pieejamību, jo festivāls to dara jau vairākus gadus. Un kļūs arvien labāk.
Izpēte: Vai Dziesmu un deju svētki būs pieejami VISIEM?
Strauji tuvojas viens no vērienīgākajiem un nozīmīgākajiem Latvijas kultūras notikumiem - Dziesmu un deju svētki, kas vairumam asociējas ar biļešu izķeršanas trakumu. Bet cik daudzi aizdomājas, ka lielai daļai sabiedrības Dziesmu svētki vispār nav pieejami? Ne tikai finansiālu apsvērumu dēļ, bet arī tīri fiziski. Mēs, kultūras pieejamības aģenti, kas pārstāvam cilvēku ar invaliditāti intereses un ticam ikvienam pieejamam kultūras saturam, nolēmām noskaidrot, kā dziedāšanas svētkos būs padomāts par vides pieejamību ikvienam Latvijas sabiedrības loceklim.
Apskatot Dziesmu svētku mājaslapu dziesmusvetki.lv un kā detektīvam izložņājot caur visām sadaļām, neizdodas atrast pieejamības aprakstu. Tāpat neizdodas atrast informāciju arī estrādes mājaslapā estrade.riga.lv. Iespējams, informācija ir kaut kur paslēpta. Bet, ja to nevar atrast ar pāris klikšķiem, tad var pieņemt, ka tās nav vispār. Informācijai par vides pieejamību jābūt viegli pieejamai un skaidrai, lai atvieglotu ikdienu cilvēkiem, kas saskaras ar kādiem ierobežojumiem. Lai noskaidrotu reālo situāciju ar Dziesmu svētkiem un pieejamību, vēršamies pie mājaslapā norādītajiem kontkatiem, bet nesaņemam atbildi. Nolemjam pašas doties uz Mežaparka Lielo estrādi, lai noskaidrotu, kāda ir situācija uz vietas.
Attēla vizuālais apraksts: Attēlā Lība, Diāna, Laima un Edīte smaida, fonā koki ar zaļām lapām
Mežaparkā ierodamies darba dienas izskaņā, un tur ir visai maz cilvēku. Arī cilvēku ar invaliditāti stāvvieta netālu no Zoo ieejas ir brīva. Nodomājam, nez, kā būs padomāts par stāvvietām Dziesmu svētku laikā. No Zoodārza ejot raitā solī un bez cilvēku plūsmas, līdz estrādei nonācām aptuveni 10 minūtēs. Pa ceļam redzējām Mežaparka karti, kur nebija nevienas norādes saistībā ar vides pieejamību. Jāsaka segums Mežaparkā lielākoties ir līdzens. Tomēr radās jautājums, kā, piemēram, atrast pielāgotās labierīcības vai citu noderīgu informāciju.
Attēlā Mežaparka stends ar karti un norādēm, Edīte, Diāna un Laima pozē uz asfaltēta ceļa, fonā lapoti koki
Attēla vizuālais apraksts: Ieejot estrādes teritorijā, uzreiz ievērojām, ka norādes ir visai slikti saskatāmas cilvēkiem ar redzes traucējumiem - gaiši, šauri burti uz gaiši pelēka fona. Tāpat arī trūkst kontrasts citur. Nav kontrastējošs marķējums uz kāpnēm, kas ir bīstami.
Attēla vizuālais apraksts: Redzamas Laimas kājas uz pelēkiem pakāpieniem, kuriem trūkst marķējuma. Otrā bildē pelēkie pakāpieni bez marķējuma no augšas saplūst vienā laukumā
Kopumā līdz estrādei nonācām veiksmīgi, lai gan trūka norādes un esošajām norādēm nebija konstrasta. Jautājums, protams, kā tas būs, kad būs lielais notikums? Vai, piemēram, netraucēs teritorijā izvietotie vadi un citi šķēršļi, kā tas reizēm gadās. Un vai būs citas norādes, lai orientētos norises vietā.
Attēla vizuālais apraksts: Diāna sēž ratiņkrēslā estrādes priekšā ar plaši atplestām rokām
Vienīgās labierīcības, ko atradām, bija otrpus estrādei. Tomēr esam drošas, ka pasākuma laikā tās būs citur un daudz vairāk. Tomēr notestējām atrastās.
Attēla vizuālais apraksts: Laima pie pelēkām sieviešu tualetes durvīm. Otrā attēlā Laima pie baltas izlietnes, pieskārusies spogulim virs tās. Fonā spilgti zaļa siena
Laima, kurai ir redzes traucējumi, atzina labierīcības daļēji veiksmīgas. Uz durvīm, kur attēlota piktogramma, trūka kontrasta. Spilgti zaļā siena labi kontrastēja. Taču baltās izlietnes, uz baltās virsmas un gaišās salvetes neradīja pietiekošu kontrastu, lai objektus atšķirtu vienu no otra. Tualetē, kas domāta cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bija rokturi, zems spogulis un pietiekamii zema izlietne.
Secinājumi:
Jāsaka, ka estrādē var nokļūt visai brīvi, tomēr, cilvēkiem ar redzes traucējumiem grūtības sagādā trūkstošie kontrasti. Un kopumā trūkst norādes. Pie ieejas bija norāde uz sēdvietām, kuras ir pielāgotas cilvēkiem ratiņkrēslos, tomēr tālākas norādes vairs nesekoja.
Tāpat grūti bija atrast labierīcības. Jāsaka, ka pasākuma laikā estrādē notiks vairākas izmaiņas.
Norises vietas mājaslapā noteikti ir jābūt informācijai par vides pieejamību cilvēkiem ar redzes, dzirdes, kustību un citiem traucējumiem. Šis ir vērienīgs notikums Latvijā, un par vides pieejamību ir ne vien jādomā, bet arī jānorāda detalizēta informācija.
Vēl kāda nianse - ja korī ir dalībnieks, piemēram, ratiņkrēslā, tad atrasties var tikai pirmajā rindā. Neatbilstoši savai balsij un, iespējams, atsevišķi no sava kora.
Koncertu laikā nepieciešams ekrāns ar titriem, lai cilvēki ar dzirdes traucējumiem varētu sekot līdzi dziesmu vārdiem.
Nopietni jādomā par sēdvietām gan cilvēkiem ratiņkrēslā, lai būtu saredzama skatuve, gan tiem, kam ir grūtāk sēdēt, jo redzētie soli ir ļoti neērti.
Šo nelielo izpēti var noslēgt ar to pašu jautājumu, ar kuru tā tika uzsākta: vai Dziesmu svētki būs pieejami VISIEM? Ar nepacietību sekosim līdzi informācijai, un mūsu kultūras pieejamības aģenti dosies arī uz koncertiem, lai ziņotu atkal. Tāpat starp Dziesmu svētku dalībniekiem ir vairāki cilvēki ar invaliditāti, kuriem arī trūkst informācijas par vides pieejamību. Tas rada papildu stresu par gaidāmo.
Izpētē piedalījās arī Diāna Ponaskova, Laima Helēna Mūrniece, Edīte Brence un Lība Bērziņa.
Mulsinošie skatieni
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa
Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Dirty Deal Teatro, Talsu iela 1, Rīga
Secinājums par pieejamību: Pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā
Kad notika apmeklējums: Februāris 2023
Pieredzes stāsts
Biju saņēmusi ielūgumu un devos uz izrādi Dirty Deal Teatro (DDT) “Atceries mani”. Jāsaka, par DDT pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslā es uzzināju pavisam nejauši. Saistībā ar to, ka es sadarbojos ar laikmetīgā teātra festivālu “Homo novus” un koēģi paziņoja priecīgo vēsti - Rīgā ir par vēl vienu pieejamu kultūrvietu vairāk! DDT gan nebiju bijusi kā apmeklētājs. Un došanās uz “Atceries mani” bija iespēja beidzot doties uz turieni, lai izpētītu vides pieejamību sīkāk.
Uz izrādi devos laicīgi, jo zinu, ka auto jāatstāj uz ielas, kur stāvvietas var būt aizņemtas. Tā kā pie ieejas nav speciāli marķētu stāvvietu cilvēkiem ar kustību traucējumiem un Āgenskalna ielas nav visai draudzīgas tiem, kas pārvietojas uz riteņiem, mana interese bija novietot auto pēc iespējas tuvāk teātrim. Vēl jāņem vērā - man der tā ceļa puse, kur pie vadītāja durvīm nedrīkst būt apmale, lai varētu novietot blakus ratiņkrēslu un izkāpt arī pati. Īpaši ziemā ir svarīgi atrast stāvvietu tuvu ieejai, jo iespējamais sniegs ir teju nepārvarams šķērslis. Ar stāvvietu man paveicās. Uz ieeju gan devos apkārt, pa ielas braucamo daļu, jo pie ieejas uz ielas ir apmale.
Pie teātra ieejas uzreiz redzama uzstādītā metāla uzbrauktuve. Tā ir pietiekoši lēzena, ar margām. Veikli uzbraucu. Pie ieejas gan ir neliels šķerslis - nedaudz nosēdusies grīda. Bet tas netraucē man iekļūt. Mani sagaida laipna seja, kas pārliecinās, ka man ir ielūgums. Gaidu, kad sāksies izrāde. Palēnām ierodas apmeklētāji. Var just, ka, ieraugot mani sēžam ratiņkrēslā, viņos rodas neliels mulsums. Secinu, ka paši apmeklētāji nav vēl pieraduši, ka cilvēki ar invaliditāti arī ierodas uz pasākumiem. Kad es pārvietojos, cilvēki dod man ceļu, lai gan tas nav nepieciešams. Vēl pāris mulsi skatieni, līdz satieku paziņu, mēs papļāpājam, un tad jau pienāk laiks doties uz izrādi.
Tiek atvērtas lielās, melnās durvis un mēs visi ejam uz zāli, kur notiek izrāde. Iekļūstu bez šķēršļiem. Telpā ir visai tumšs. Es ieņemu vietu pirmajā rindā, kurai nav pat paaugstinājuma, esmu teju uz skatuves. Izrādes laikā redzamība ir teicama.
Pirms doties prom, nolemju apskatīt labierīcību pieejamību. Durvis platas, izlietne pietiekoši zema, spogulis arī (kas ir retums). Pietiekošs apgriešanās laukums. Šķiet, labierīcības arī ir diezgan pieejamas.
Priecājos, ka ir vēl viena vieta, kur var doties baudīt kultūru cilvēkiem ratiņkrēslā. Vienīgi infomrācija par vides pieejamību nav ievietota mājaslapā, līdz ar to daudzi nemaz neuzzina par šo iespēju. Arī es uzzināju par to tikai nejaušības pēc.
Ieteikumi:
Ievietot vides pieejamības aprakstu mājaslapā sadaļā, kas ir viegli atrodama, lai cilvēki var iepazīties ar esošās situācijas aprakstu un apmeklēt teātri.
Citiem kultūras notikumu apmeklētājiem - nelēkt malā, kad cilvēks ratiņkrēslā iet garām, jo mēs ļoti labi apzinamies savus gaborītus. :)
Viss taču varēja būt daudz vienkāršāk
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Gunta Anča
Guntas superspēja: Pārvietojas elektriskajā ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: VEF kultūras pils, Ropažu iela 2, Rīga
Secinājums par pieejamību: Pieejams cilvēkam ratiņkrēslā
Kultūrvieta apmeklēta: Februāris 2023
Pieredzes stāsts
Sestdiena. Trakās nedēļas darbi noskrējuši, un ir brīdis mazai atpūtai. Tikko no draudzenes saņēmu ziņu, ka viņa uz dažām dienām būs Rīgā. Vajadzētu februāra sākumā kaut kur kopā aiziet. Dodos meklēt piedāvājumu. Mārča Auziņa piedāvātais solo koncerts viņa 40 gadu jubilejā šķiet absolūti lieliska iespēja, lai kopā pasēdētu, parunātu VEF kultūras pils kafejnīcā un tad noklausītos koncertu. Dodos pirkt biļetes uz Biļešu paradīzes mājas lapu. Pirmais, ko saprotu, - zālē vietu praktiski vairs nav. Savukārt balkonā vietu vēl ir ļoti daudz. Skaidri zinu, ka VEF kultūras pilī ir lifts, ar kuru var uzbraukt līdz balkona līmenim. Bet nav pilnīgi nekādas skaidrības, kā varētu nokļūt pie sēdvietām tur un vai vispār ir iespējams to izdarīt.
Pirmā doma – jāatver VEF kultūras pils mājas lapa, jo tur taču noteikti visam jābūt uzrakstītam. Atveru. Ilgi meklēju un uzzinu ļoti daudz interesanta. Piemēram, par dažādiem koncertiem, kuri neparādās nevienā citā biļešu iegādes vietā. Tomēr tā nav tā informācija, kuru meklēju šajā reizē. Mēģinu izmantot virtuālo tūri un tādējādi uziet augšā balkonā, lai palūkotos, kur būtu ērtāk piebraukt. Tomēr ar to, ko redzu, ir stipri par maz, lai būtu droši, ka patiešām tikšu tur iekšā. Uzrakstu ziņu. Gaidu atbildi, lai saprastu, kā rīkoties tālāk, jo šķiet, ka biļetes izpērk ļoti ātri.
Nākamais solis – nolemju apskatīties, vai Biļešu paradīzes mājaslapā nav kāda papildus informācija par piekļūstamību. Tādas tur, protams, nav. Vien saprotu, ka biļetēm nav atlaižu. Atrodu koncertu organizētājus. Iespējams, viņiem ir kāda informācija par piekļuvi šajā koncertā. Uzrakstu ziņu arī viņiem. Esmu pajautājusi visiem, ko vien varu iedomāties. Tagad gaidu un bažīgi vēroju, kā strauji krītas pieejamo biļešu skaits.
Paiet brīvdienas, un es ik pa brītiņam nervozi ielūkojos savā e-vēstuļu kastītē. Atbilžu nav. Savukārt vietu skaits uz koncertu krītas acīmredzami. Nolemju vēl drusku pagaidīt, jo droši vien atbilde pienāks tikai kādā no darba dienām. Sagaidu pirmdienu, otrdienu un trešdienu. Tomēr nekādas atbildes tā arī nesaņemu. Laika vairs nav daudz, tāpēc nolemju piezvanīt. VEF kultūras pils administrācijā klausuli paceļ jauka kundzīte. Kad stāstu, ka jau pirms laba laika esmu uzrakstījusi e-pastu, saņemu atbildi, ka tos jau gan neviens nelasa, un nevienam jau nav laika uz šādiem jautājumiem atbildēt. Saprotu, ka e-pastus rakstīt nav jēgas. Savukārt tikko izsaku vēlmi apmeklēt koncertu, kundzīte saka, jā, viss ir kārtībā. Protams, jūs varat nākt. Tomēr uz jautājumu, kā nopirkt biļeti un iekārtoties tā, lai patiešām tieku iekšā, viņai skaidras atbildes nav.
Sākumā vajadzētu zvanīt organizatoriem, jo viņi zina labāk, kā Iekārtota zāle. Kad saku ka man nav organizatoru telefona numura, viņa piekrītu piezvanīt pati. Pēc neilga brīža kundze priecīgi apstiprina, ka varu nākt un arī mana draudzene būšot iespēju tikt iekšā, tikai vajagot biļeti nopirkt. Ratiņkrēslu lietotāji varot tikt bez biļetes un par velti. Kā nopirkt vēl vienu biļeti, īsti nav skaidrs. To kundzīte sola noskaidrot un man tuvākajā laikā pārzvanīt.
Nomierinos. Esmu visu noorganizējusi un varu sākt gaidīt koncertu. Dienā pirms koncerta piepeši saprotu, ka tā arī neesmu nopirkusi biļeti draudzenei. Satraukti zvana kundzei, ar kuru runāju, bet izrādās, ka šī nav viņas darba diena. Jau cita kundze stāsta, ka viņa īsti neko nezinot un droši vien to būtu grūti nokārtot. Pēc garas sarunas tomēr vienojāmies, ka varam mēģināt. Viņa sola, ka biļete būšot atstāta kasē.
Esmu satraukta, koncerta diena ir klāt, bet skaidrības, vai biļete patiešām būs, vai kāds par to būs atcerējies, vai arī mēs vienkārši tāpat vien būsim aizbraukuši uz VEF kultūras pili, man patiešām nav. Tomēr dodamies ceļā, un tur gaida patīkams pārsteigums. Biļešu kasē uz mana vārda ir atstāta biļete. Mēs varam sākt baudīt kultūru.
Cilvēkiem ratiņkrēslā ierāda vietu pašās zāles beigās. No viens puses, tur ir ērti iebraukt un apstāties. No otras puses, ja priekšā apsēžas kāds garāka auguma cilvēks, cerības redzēt to, kas notiek uz skatuves, nav nekādas lielās. Bet, tā kā esam koncertā, kur pamatā spēlē ģitāru, esmu priecīga. Vakars ir izdevies. Varu doties mājā. Tikai nedaudz žēl, ka tik daudz laika bija jātērē, lai rastu iespēju aiziet uz šo koncertu. Viss taču varēja būt daudz vienkāršāk.
Ieteikumi:
- Būtu svarīgi izveidot vienotu sistēmu, lai cilvēks bez pūlēm varētu saprast, vai izvēlētā koncertvieta ir pieejama. Šobrīd pieejamības jautājumi ir apskatīti tikai dažu kultūras iestāžu mājaslapās, un arī tur nav vienotas sistēmas, kāda veida informācija tiek sniegta par katru konkrēto vietu.
- Kultūras iestādes administrācijai būtu skaidri jāsaprot, kā iegādāties biļetes uz attiecīgo pasākumu, lai neradītu nevajadzīgu apjukumu.
- Biļešu iegādes vietā internetā skaidri jābūt norādītam, vai pasākums ir pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā un kā iegādāties biļeti gan pašam cilvēkam, gan viņa asistentam.
Kādēļ titri nav visām teātra izrādēm?
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Edīte Brence
Edītes superspēja: Dzirdes traucējumi, lieto dzirdes aparātu
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Jaunais Rīgas teātris, Miera iela 58, Rīga
Secinājums par pieejamību: Ja izrādei ir titri - pieejams cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Esmu teātra cienītāja un cenšos to apmeklēt, ja ir iespēja nopirkt biļeti maksimāli tuvu skatuvei, un tas ir ne tālāk par trešo rindu no skatuves. Tad es varu kaut cik sadzirdēt, nolasīt no aktieru sejām mīmiku un salikt „informācijas bildi” kopā. Izņēmums ir subtitru iespēja, kas nav īpaši izplatīta lieta Latvijas teātros, tad es varētu sēdēt arī tālāk un lasīt titrus.Bet konkrēti šī izrāde ir interesanta ar to, ka notiek krievu valodā un tāpēc ir subtitri! Un es, izmantojot šo iespēju, noriskēju pirkt biļeti septītajā rindā gandrīz pa vidu.
JRT apmeklēju regulāri, un informāciju par biļešu pārdošanu saņemu laicīgi epastā. Tad sākas biļešu medības, jo šis teātris ir salvens ar rekordātru biļešu iztirgošanu internetā. Praktiski ir jāsēž minūte minūtē un jācer, ka “Biļešu Paradīze” „neuzkārsies” un izdosies ko nopirkt. Tas ir jau atsevišķs jautrs piedzīvojums! :)
Izrāde bija krievu valodā, tāpēc šoreiz tika nodrošināti subtitri. Šāda veida pieredze ar subtitriem JRT man bija pirmo reizi. Lieliski, ja varētu šādi skatīties jebkuru izrādi!
Subtitri bija abos sānu ekrānos, un izrādes sākumā bija titri abās valodās (krievu un latviešu). Latviski tie bija skatuves augšā, krieviski - sānos. Kad izrādes ievads bija norunāts, tad titri abos sānu ekrānos bija latviski. Ļoti precīzi un labi saskatāmi.
Tā bija monoizrāde. Teksts bija intensīvs un bagātā valodā, ļoti daudz manas uzmanības tika veltīts TV ekrānam sānos. Man personīgi vieglāk būtu paķert līdz tekstu no augšas un uztvert vizuālo informāciju uz skatuves nekā no sānu ekrāniem. Krievu valoda man ir ļoti vāja, un no septītās rindas es dzirdēju tikai dažas skaņas, ko izrunāja aktrise. Šoreiz subtitri mani izglāba 100%.
Izrāde, protams, ir pārdomu vērta, un šis tas ļoti emocionāli šokējošs, bet tas būtu cits stāsts. Paldies par šo darbu tās veidotājiem un aktrisei Čulpanai Hamatovai!
Varu paslavēt, ka JRT ir vienīgais teātris, kas cilvēkiem ar invaliditāti piedāvā biļetes ar 30 % atlaidi! Biļetes var ērti iegādāties internetā un biļešu kasēs klātienē, ir tikai viena nianse - noķert tās! Domāju, ka JRT biļešu tirdzniecības kasēs nav, ko pārdot. :)
Ja esat nopircis biļeti ar atlaidi, tad nāksies uzrādīt arī invaliditātes apliecību, to labi ir neaizmirst! Par biļetēm asistentiem/surdotulkam nezinu, nav pieredzes, laikam nav atlaides, neredzēju tādu iespēju, internetā pērkot biļeti.
Ieteikumi:
- Subtitri būtiski atvieglo izrādes skatīšanos cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Svarīgs ir to izvietojums, lai varētu redzēt gan tekstu, gan uz skatuves notiekošo. JRT izrādei titri bija dēļ valodas tulkojuma. Būtu lieliski ieviest šādus titrus visām izrādēm vai vismaz daļai.
Fotoizstāde no citādāka skatupunkta
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Laima Helēna Mūrniece
Laimas superspēja: Redzes traucējumi
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Mālpils kultūras centrs, Nākotnes iela 5, Mālpils, Mālpils novads
Secinājums par pieejamību: Daļēji pieejams cilvēkiem ar redzes traucējumiem
Secinājums par pieejamību: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Šogad 14. janvārī es apmeklēju fotoizstādes “Mirklis citur” atklāšanu Mālpils kultūras centrā. Man ir redzes traucējumi, tādēļ izstādes pieredzi atspoguļošu no, pavisam burtiski, citādāka skatupunkta. Esmu viena no izstādes fotomodeļiem, tādēļ e-pastā saņēmu aicinājumu piedalīties. Informācija par izstādi bija atrodama arī Facebook.
Izstāde tapusi, sadarbojoties fonda “Nāc līdzās!” vadītājai Sarmai Freibergai, režisorei Dacei Priedei un fotogrāfei Ievai Benefeldei. Fotogrāfijās redzami jaunieši ar īpašām vajadzībām, ietērpti dažādu gadsimtu apģērbos, un gan teksta, gan audio formātā ir iespējams uzzināt par viņu nodarbošanos, ikdienas grūtībām, sapņiem un lietām, kas iepriecina.
Lai no manas dzīvesvietas Inčukalnā nokļūtu Mālpilī, vispirms ar vilcienu jātiek līdz Siguldai. Tas man grūtības nesagādā, jo ikdienā ar vilcienu braucu bieži. Tad jāpārsēžas autobusā, kas dodas caur Mālpili – tas jau ir mazliet sarežģītāk, jo jāatrod īstā platforma un galu galā jāizkāpj arī īstajā pieturā. Lielākoties starppilsētu autobusos pieturu nosaukumi netiek atskaņoti, tādēļ, braucot jaunā maršrutā, jālūdz šoferim vai citiem pasažieriem, lai atgādina, kad tuvojas vajadzīgā pietura. Vēl var papildus sekot līdzi maršrutam “Waze” aplikācijā. Par laimi, mani uz izstādi un atpakaļ mājās aizved ar auto.
Kultūras centrā es un mani pavadoņi tiekam laipni sagaidīti. Darbinieki mums uzreiz norāda, kur atrodas garderobe un kur – izstāde. Lai nokļūtu izstādē, jākāpj pa trepēm uz otro stāvu. Diemžēl pirmais un pēdējais pakāpiens nav iezīmēti ar koši dzelteno svītru, kas palīdz saprast, kur sākas un beidzas trepes. Nav iezīmēti arī pakāpieni ārpusē pie ieejas durvīm, toties laukumā starp kultūras centru un autostāvvietu – ir.
Izstādē ir mērens apgaismojums – nav tik tumšs, lai būtu grūti orientēties telpā, bet, ja jālasa daudz teksta, apgaismojumu vajadzētu spilgtāku. Fotogrāfijas ir izvietotas vairākos vertikālos stendos. Sākumā samulstu, jo blakus fotogrāfijām neatrodu tekstu ar īsu informāciju par attēlā redzamo cilvēku, bet tad saprotu, ka teksti atrodas stenda otrā pusē. Teksta nav daudz, un, lai gan burtu izmērs ir samērā liels, man ir grūti izlasīt to, kas rakstīts jau nedaudz augstāk par mani (mans garums ir aptuveni 1m un 65cm). Šādās situācijās es mēdzu tekstu nofotografēt telefonā vai planšetdatorā un lasīt tur, palūdzu savam līdznācējam to klusiņām man izlasīt priekšā (jo negribas taču traucēt citus apmeklētājus!) vai arī padodos un nelasu vispār. Ir labi, ja izstādes teksti ir izdrukāti uz lapām vai pieejami bukletā, ko var paņemt rokās un lasīt sev ērtā attālumā, vai arī pieejami virtuāli lasīšanai viedierīcē. Acīm draudzīgāki ir gaiši burti uz tumša fona un fonti bez “ķepiņām” (Arial, Verdana u.tml.).
Tomēr lielākā daļa informācijas pieejama audio formātā, kas ir patīkami, jo atslogo acis. Tie ir aptuveni piecas minūtes gari stāsti, ko ierunājuši un ierakstījuši paši fotomodeļi. Lai stāstus noklausītos, nepieciešama viedierīce, jo jānolasa QR kods, lai atvērtu attiecīgo saiti. Ne visi lieto viedierīces, bet izvietot austiņas pie katras fotogrāfijas droši vien nav lēts prieks.
Izstāde ir ceļojoša, tādēļ tās iekārtojums, dizains un telpu pieejamība var atšķirties. Ja ar nepieejamību un attālumu saistītu iemeslu dēļ to neizdodas apmeklēt Mālpilī, tad tas būs iespējams vēl kādā citā Latvijas pilsētā/pagastā.
Ieteikumi:- Labi ir, ja cilvēkam ar redzes traucējumiem ir kāds pavadonis, kas var palīdzēt iepazīties ar jaunu vietu.
- It visur, kur ir kāpnes, tās nepieciešams iezīmēt ar kontrastējošu norādi, lai cilvēki ar redzes traucējumiem varētu atšķirt pakāpienus. Pretēji pakāpieni nav saredzami un ir bīstami pārvietoties pa tiem.
- Teksta salasīšanai būtisks ir gan apgaismojums, gan tā augstums un burtu izmērs. Ja teksts ir pārāk augstu, nav iespējams pieliekties, lai to salasītu.
Paveicās sadzirdēt
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Edīte Brence
Edītes superspēja: Dzirdes traucējumi, lieto dzirdes aparātu
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Splendid palace, Elizabetes iela 61, Rīga
Secinājums par pieejamību: Pieejamība cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem atkarīga no pasākuma formāta un vietas, kuru sanāk ieņemt
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Jau no bērnības mani saista vizuālā māksla un viss pārējais, kas ar mākslu saistīts. Principā vienīgais mācību priekšmets, kas nekad nebija sagādājis galvassāpes, bija vizuālā māksla. :) Un hobija līmenī šī interese nekur nav zudusi. Tāpat mākslas vēstures jautājumi man ir saistoši.
Par P.Pikaso jau dzirdējis ir katrs, taču šādās lekcijās pastāv iespēja uzzināt ne tikai to, ko sausi apraksta mācību literatūrā vai Vikipēdijas rakstos. Pēc šādām lekcijām var secināt, vai vēlies „rakt” dziļāk un pētīt šo jautājumu pastāvīgi, jo četrās stundās nav iespējams izstāstīt visu ne par mākslinieku, ne par viņa darbiem. Šāda lekcija ir kā viegls iedvesmojošs špikeris, lai orientētos mākslas jautājumos, un es šo iespēju vēlējos izmantot!
Šis bija gadījums, kad informāciju ieguvu sociālajos tīklos (Facebook) nospēlēja veselīgu un izglītojošu lomu. :) Informācija “uzpeldēja”, rullējot FB sleju. Iemetu acis Youtube par pašu mākslas entuziastu, pētnieku un kuratoru – Jāni Borgu. Sapratu, ka viņa balsi varu atšifrēt/sadzirdēt (video rullītis gan bija ar subtitriem), un nolēmu riskēt klausīties klātienē.
FB var piesekot „Jāņa Borga mākslas lekcijas”, biļetes nopirku bezrindas.lv. Par cik man ir dzirdes traucējumi, atlaidi lekcijai nesaņēmu.
Lekcija notika “Splendid Palace” mazajā velvju zālē pagrabstāvā. Kinoteātri atrast nebija problēmu, lekcijas telpu nezināju, to noskaidroju pie bāra letes.
Manā gadījumā nokļūšana līdz pasākumam nekādas problēmas nesagādāja. Ierados laicīgi, jo biļetes ir bez sēdvietu numerācijas, tāpēc sapratu, ka jācenšas ieņemt labāko posteni laikus. :) Tā, lai es būtu pietiekoši tuvu lektoram un varētu sadzirdēt viņa sakāmo.
Šo lekciju apmeklējot, gribētos uzsvērt tikai plusus. Priecājos, ka atradu šo iespēju, saņēmos aiziet. Kāpēc jāsaņemas? Jo skolas solā un arī universitātē bija ļoti grūti dzirdēt skolotājus, lektorus un baidījos, ka te būs tāpat. Bet telpa bija manām ausīm uztverama, J.Borgs nekur pa telpu apkārt neklīda. Sēdēju pirmajā rindā, divu soļu attālumā no lektora, un varēju nolasīt un saklausīt ko runā. Moments, kad mikrofons bija mutei priekšā, varbūt bija tāds „miglas brīdis”, bet principā varu teikt, ka dzirdēju un sapratu visu. Cilvēks ar dzirdes traucējumiem var arī dzirdēt, bet neko nesaprast - neatšifrēt, ko runā pat dzimtajā valodā, ja ir kādi traucēkļi - blakustrokšņi, slikta runātāja dikcija, ja runātāju neredz, klusa balss u.tml. Šoreiz zālē trokšņotāju nebija, es veiksmīgi apsēdos ļoti tuvu lektoram.
Ja man nebūtu dzirdes aparāts, tad šo lekciju es nevarētu baudīt. Tik liels talants, lai 100 % bez skaņas nolasītu cita cilvēka runāto, man nepiemīt. Subtitru, protams, nekur nebija.
Nedzirdīgie cilvēki, kuriem zīmju valoda ir dzimtā valoda, izvēlētos surdotulku pakalpojumu. Ja nedzirdīgo vidū būtu interesentu, kuri vēlētos šādu lekciju noklausīties, es domāju, varētu to noorganizēt. Bet tiem, kuriem zīmju valoda nav dzimtā valoda (es sarunvalodas līmenī esmu to apguvusi), šis variants nederēs. Jo nav jau tā, ka, zaudējot dzirdi, zīmju valoda uzreiz automātiski nāk bonusā. :) Zīmju valoda ir ļoti atšķirīga no verbālās valodas, ar citu gramatiku. Vājdzirdīgie lielākoties izvēlēsies subtitrus.
Es vienīgi varu cerēt, ka nākotnē būs kādas ātras un gudras tehnoloģijas, kuras pilnvērtīgi un gramatiski pareizi subtitrētu runāto tekstu, un tas būtu brīvi pieejams šāda veida lekcijās, teātros un citos pasākumos.
Piebildīšu, ka negribētu lasīt titrus telefona ierīcē, jo - ja kaut kas mani traucēja šajā lekcijā, tad tas bija blakussēdētājas nemitīgais telefons, kurš žilbināja man vienā acī un novērsa uzmanību no galvenā. Ja skatos telefonā, neredzu, kas notiek uz skatuves. Un otrādi.
Ieteikumi:
Par atlaidēm un biļešu politiku cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir padomāts reti. Tomēr šī mērķa grupa saskaras ar dažādiem šķēršļiem. Un, ja cilvēkam ir pilnīgs dzirdes zudums, uz pasākumu jāierodas ar surdo tulku.. Vai tulkam, kas veic savus darba pienākumus, ir godīgi pirkt biļeti?
Ikvienā pasākumā, kur ir runājams teksts, ieteikums ir izmantot arī subtitrus. Būtisks ir subtitru izvietojums, lai cilvēks, kas tos lasa, vienlaicīgi redzētu gan titrus, gan uz skatuves notiekošo.
Lai cilvēkam ar nelielu dzirdes zudumu būtu uztverams teksts, ieteikums ir runātājam neaizsegt seju, lai runātais būtu vieglāk uztverams.
Pieejamība ir arī attieksme
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Diāna Ponaskova
Diānas superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: M/Darbnīca, Aristida Briāna iela 9, Rīga
Secinājums par pieejamību: Nav patstāvīgi pieejams cilvēkam ratiņkrēslā, bet jauka attieksme
Kad notika apmeklējums: Decembris 2022
Pieredzes stāsts
Esmu cilvēks, kas jau no mazotnes iemīlēja kultūras un mākslas vidi, un ar laiku, arvien vairāk darbojoties tajā un piedzīvojot dažādus notikumus, atklāju - cik liels izaicinājums var būt kultūras un mākslas baudīšana, nerunājot par darba iespējām, īpaši, ja esi cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem. Manā gadījumā - cilvēks ar kustību traucējumiem ratiņkrēslā.
Daudzu gadu laikā, nemitīgi saskaroties ar nepieejamu vidi, trepēm, sliekšņiem, šaurām ejām, milzonīgiem kravu liftiem, pagrabu labirintiem u.c. šķēršļiem, lai tiktu vienkārši uz zāli vai aizskatuvē, esmu iemācījusies orientēties un pieņemt lēmumus par pašai drošāko variantu no visiem iespējamiem. Savā individuālajā gadījumā es reizēm ļaujos riskēt un pielāgoties apstākļiem, kurus konkrētā brīdī mainīt nav iespējams.
Kā tas notiek? Piemēram, ar divu stipru vīriešu palīdzību, ļaujot sevi pānest kopā ratiņkrēslu pāri kādai barjerai, vai uznest uz otro stāvu, esot pašai ratiņkrēslā. Ja situācija ir pārāk sarežģīta, tad daudz retāk, bet lūdzu palīdzību pārcelt sevi atsevišķi no ratiņkrēsla. Proti, viens cilvēks klēpī nes mani, otrs - pārnes ratiņkrēslu. Šāds lēmums tiek pieņemts gadījumos, ja ēkā jānokļūst kādā stāvā, ejot pa serpentīna vai ļoti šaurām trepēm, kas ir ekstremālākais nepieejamības veids. Zinu, ka šāds pārvietošanās variants nav iespējams katram cilvēkam ar kustību traucējumiem, jo jābūt lielai drosmei, paļāvībai un atvērtībai ļaut arī pilnīgi svešiem cilvēkiem (ja līdzi nav uzticams pavadonis) sevi aiztikt, pārcelt, pārnest, stumt. Tas noteikti ir jājautā pašam cilvēkam un jārespektē lēmums.
Tā nav, ka savā individuālajā gadījumā, es vienmēr tā priekpilni un pat lepni izvēlos ļauties kādam sevi cilāt, zinot, ka tā būs ātrāk un vienkāršāk. Tā nav, jo man arī var būt bailes, jo riska faktoru ir pārāk daudz. Parasti es cenšos izplānot gan loģistiku, gan izzināt pieejamību pasākuma notikuma vietā (tik, cik iespējams), kā arī pārliecināties, vai būs kāds zinošs cilvēks, kas varēs palīdzēt. Piemēram, aiziet un pasaukt kādu palīgā, vai atrisināt kādus fiziskus šķēršļus. Piemēram, atvērt smagās durvis vai pārcelt galdu, kas nejauši gadījies pielāgotajās labierīcībās, kuras acīmredzot tik reti izmanto, ka tās kļuvušas par noliktavu.
Arī šoreiz mani gaidīja piedzīvojums.
M/Darbnīca ir ļoti atmosfēriska, mājīga un muzikālām noskaņām piepildīta vieta, kurā noris dažādi dzīvās mūzikas koncerti, džemošana (jam sessions), pašmāju solistu solo koncerti brīvā gaisotnē kā starp savējiem. Tā ir radoša vieta muzikāliem lidojumiem divos stāvos. Šoreiz ar draudzeni vēlējāmies apmeklēt Matīsa Čudara un viņa pavadošā instrumentālā sastāva koncertu. Mēs uzzinājām par koncertu no Instagram. Mana draudzene apņēmās nokomunicēt ar M/Darbnīcu jautājumus par vides pieejamību, lai saprastu, kā mums abām plānot vakaru. Diemžēl pasākuma vieta vairākas dienas neatbildēja uz ziņām Facebook lapā; manis atrastie telefona numuri arī neatbildēja. Tā kā manai draudzenei bija paša mākslinieka kontakti, tad viņa rakstīja viņam pašam. Matīss laipni atbildēja, ka noskaidros par pieejamību, un paziņoja, ka koncerts notiks otrajā stāvā, uz kuru nokļūt viņš pats personīgi apņemas palīdzēt, pat līdz galam vēl nezinot, kā tieši. Es nojautu, ka mani varētu gaidīt kādas veco laiku koka trepes uz otro stāvu un ka man noteikti būtu jāsarunā kāds papildspēks Matīsam, lai viņi divatā varētu mani panest. Tā arī notika.
Kad atbraucām uz pasākuma vietu, redzēju M/Darbnīcas terasi, uz kuru žiperīgi uzbraucu pa nelielu uzbrauktuvi. Uz terases bija Matīss, it kā mūs jau gaidot - tā mēs ar draudzeni smaidot nospriedām. Es palūkojos uz galveno ieeju un sapratu, ka arī pirms tās ir vairāki pakāpieni, lai tiktu iekšā. Matīss piedāvājās uzreiz palīdzēt, taču, izstāstot manis celšanas konceptu, viņš devās meklēt sev palīgā kādu tehnisko cilvēku. Kad mani iecēla iekšā, redzēju cik skaisti iekārtota pirmā stāva telpa ar dekorētu bāra leti, piemīlīgiem galdiņiem, neona gaismām, vintāžas stila stāvlampām, svečturiem, augiem uz palodzes un atmosfērisku mūziku fonā, kas radīja īpašu sajūtu par gaidāmo koncertu. Tad mēs ar draudzeni, novērtējot atmosfēru, vaicājām Matīsam, kur mums doties tālāk. Viņš teica, ka tūlīt sarunās bārmeni, kas no otrā stāva nāks palīgā un uzcels mani augšā. Kad ieraudzīju koka trepes, turklāt spirālveidā un ar šauriem pakāpieniem, nodomāju, ka man vēl vairāk jāfokusējas uz ļoti kodolīgām norādēm, kā abiem vīriem mani labāk pārcelt, jo viņu entuziasms un priekpilnā attieksme bija tik dzirksteļojoša, ka varēja arī mani līdz galam nesadzirdēt. Tomēr man izdevās puskliedzošā balsī (jo fonā mūzika, drūzmēšanās) pastāstīt un parādīt veidus, kā mums drošāk pārvarēt šo šķērsli: kā ņemt aiz riteņkrēsla korpusa, no kuriem sāniem un cik augstu uzceļot virs trepēm. Abiem šis bija labs kardio trenniņš, bet man kā parasti - nervu sistēmas tonuss. Zālē mēs bijām pirmās, kas atrada sev ērtākās vietiņas, lai mierpilni baudītu vakaru un labi redzētu uz skatuves notiekošo.
Vēl runājot par pieejamību, labierīcības ir par šauru, lai varētu ērti iebraukt tajās ar ratiņkrēslu. Arī piebraucot pie bāra letes, visdrīzāk bārmenis vai viesmīlis uzreiz neieraudzīs cilvēku ratinkrēslā, jo lete ir pārāk augsta. Šie ir vēl divi aspekti, kurus patstāvīgi un neatkarīgi cilvēkam ratiņkrēslā bez papildu palīdzības paveikt būtu sarežģītāk. Reizēm, piebraucot pie augstas letes, es izstiepju roku augšā un ar pirkstu norādu uz sevi lejā. Mazliet amizanti, bet tas parasti nostrādā. Bet parasti pieklājīgi palūdzu kādam palīdzēt, un visbiežāk cilvēki ir patiesi atsaucīgi, komunikabli un saprotoši. Turklāt pamanīju, ka daudzus iedrošina redzēt dažādību arī tādās kultūrvietās, proti, nākamajā reizē cilvēki kļūst vēl atvērtāki.
Vakars bija izdevies, jo gan pats koncerts, gan satiktie cilvēki, skatuves kolēģi, bija radījuši lielisku piedzīvojumu, atmosfēru un atpūtas brīdi.
Jāpiezīmē, ka arī nokļūšana atpakaļ uz pirmo stāvu bija veiksmīga. Personāls atsaucīgi palīdzēja, pavadīja un arī bija iespēja pašam Matīsam pateikties par koncertu. Neskatoties uz nervus kutinošo nepieejamības pieredzi, arvien pārliecinos, cik liels spēks ir komunikācijā, atvērtībā un elastīgā risinājumu meklēšanā. Varbūt kāds teiks, ka ar mani ir citādi. Jā, ir gan, - esmu miniatūra, viegla un mobila, bet ticu, ka iespēja veidot dialogu par pieejamību, dažādības pieņemšanu, iekļaušanos un iespējām, kā atbalstīt vienam otru, ir katram. Cita lieta - kā mēs katrs pats ļaujamies notikumu gaitām.
Ieteikumi:
- Neizdomāt cilvēku vietā pieejams vai nē, bet informēt par esošo situāciju un ļaut izlemt pašiem. Kādam būs pieņemami, ka tiek nests pa trepēm, bet citam ne, vēl citam tas būs neiespējami dēļ veselības stāvokļa.
- Šis ir piemērs tam, ka vides pieejamība nesastāv no fiziskās vides vien, bet no attieksmes un vēlmes, lai cilvēki patiešām apmeklē kultūras notikumus.
- Pirms palīdzēt cilvēkam ratiņkrēslā, vienmēr noklausīties instrukcijas un ievērot tās!
- Kultūras iestāžu vadītājiem vai pasākumu rīkotājiem justies brīvi komunicēt par reālo pieejamību un neignorēt, vai nekautrēties atzīt, ka pieejamība nav nodrošināta, bet ja persona ar invaliditāti apņemas tomēr apmeklēt pasākumu, ka viņam būs piedāvāta palīdzība, un cilvēki, kuri varētu laicīgi būt nodeliģēti šai atbildībai. Respektīvi, ir skaidrs, ka vide nav perfekti pieejama un uzlabojumi notiek lēnām un ir jāmeklē alternatīvie risinājumi. Kā arī nav pieņemami atteikt pasākuma apmeklējumu dēļ nepieejamas vides.
Klasiskās mūzikas koncerts, uz kuru es tā arī neaizgāju
Vizītkarte
Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa
Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā
Kultūrvietas nosaukums, adrese: Lielā Ģilde, Amatu 6, Rīga
Secinājums par pieejamību: Nav pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā
Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023
Pieredzes stāsts
Jāatzīst, lai gan es pati veicinu iekļaujošu un pieejamu kultūras vidi Latvijā, kādu laiku biju tā ierakusies darbos, ka aptvēru, ka ilgu laiku neesmu bijusi uz nevienu pasākumu pati. Bet jau kādu brīdi man prātā bija doma, ka vēlos aizdoties uz klasiskās mūzikas koncertu. Tomēr man, tā kā pārvietojos ratiņkrēslā, tas nav tik vienkārši, – nevaru doties uz jebkuru vietu, bet tikai to, kur fiziski tieku iekšā (nešanu pa trepēm vairs neapsveru – tas ir bīstami). Tad nu jāsāk viss no jauna – jāmeklē vieta, kur es tieku iekšā. Tik sen nav būts nekur, ka radās pat mulsums, kur vispār ir pieejams. Jo, diemžēl, no manas pieredzes varu teikt, mēdz būt pieejamas kultūrvietas, kas kļūst nepieejamas. Tad nu sāku ar meklēšanu “Google”, kā jau daudzi dara.
Ierakstīju meklētājā “klasiskās mūzikas koncerts” un atradu vairākus variantus. Koncertzāle “Ave Sol”, Rīgas Doms, Ogres novada Kultūras centrs, “VEF” Kultūras pils, Latgales vēsnietība “Gors”, Balvu Kultūras un atpūtas centrs, Rīgas Latviešu biedrības nams un Spīķeru koncertzāle – šādas opcijas man pavērās. Diemžēl, bieži vien jāizvēlas nevis tas notikums, kas interesē, bet tas, uz kuru es fiziski varu aiziet. Tad vēl, protams, jāsakrīt datumam, attālumam, cenai un tamlīdzīgi.
Cik atceros, “VEF” Kultūras pils, Ogres novada Kultūras centrs un Latgales vēsnietība “Gors” ir pieejami cilvēkiem ratiņkrēslā. Par Spīķeru koncertzāli īsti neatceros, kā tur bija. Latviešu biedrības namā, cik atceros, varēja tikt, bet kaut kāda neērtība tur bija. Jāpārbauda! Pirmais, ko es daru, ieeju mājaslapā un sagaidu, ka tur būs vides pieejamības apraksts. Ieeju Rīgas Latviešu biedrības nama mājaslapā (visas mājaslapas man nav laiks ķidāt) un nevaru atrast informāciju par vides pieejamību. Varbūt tā kaut kur ir, bet tai ir jābūt viegli atrodamai. Man jau galvā parādās daudz jautājumi: Vai tikšu iekšā? Vai būs brīva stāvvieta? Ko darīšu, ja aizbraukšu, bet netikšu.. Vai būs kāds, kam lūgt palīdzību? utt.
Nolemju tomēr ķerties pie pārbaudītām vērtībām. Tātad “VEF” Kultūras pils. Atceros, ka tur bija stāvvieta, uzbrauktuve. Bet iekšā, lai iekļūtu zālē, bija nepieciešama palīdzība. Ieeju mājāslapā. Arī tur neatrodu informāciju par vides pieejamību. Jāsaka, ka bieži vien arī palieku šajā posmā, kur meklēju, vēlos iet un nespēju saprast, tieku tur, vai nē. Tas sāk aizņemt pārāk daudz laika.
Pēkšņi saprotu, ka es atkal izvēlos koncertu pēc notikuma vietas, nevis tā, ko es vēlos. No piedāvājuma mani visvairāk uzrunā Baha “Ziemassvētku oratorija”, kas notiek Lutera (Torņakalna) baznīcā. Tad nu uzdevums tagad saprast, vai tur tieku iekšā. Ieeju mājaslapā, bet vispār nevar atrast informāciju, vai tas attiecas uz koncertu. Nolemju tomēr uzrakstīt epastu un gaidu atbildi par to, vai pieejams. Man vislabāk patīk sūtīt epastu, jo tad man ir pierādījumi ar atbildēm. :) Un cilvēkiem ir laiks padomāt. Nepietiek, ja vaicāju, vai pieejams, jājautā konkrēti – vai nav trepes, pakāpieni un citi šķēršļi, ir pietiekoši platas durvis un tamlīdzīgi, jo ne vienmēr cilvēki saprot, ko nozīmē pieejams cilvēkam ratiņkrēslā. Iz dzīves ir bijis pārāk daudz gadījumu, kad saka, ka pieejams, bet izrādās ne pavisam. Tāpēc man ir jau sagatavots teksts, ko jautāt. Tāpat, zvanot pa telefonu, ne vienmēr saprot, ko es jautāju. Pati reizēm esmu teikusi “Invaļid”, jo cilvēks nesaprot nevienu korekto apzīmējumu un vispār, par ko ir runa.
Man liekas, ka liela daļa cilvēku jau apstātos šajā brīdī, kad ir tik daudz šķēršļu, bet es tiešām gribu aiziet uz to koncertu. :D
Pēkšņi ieraugu, ka “Nāc līdzās” Ziemassvētku koncerts notiek Rīgas Lutera baznīcā! Tad jau jābūt pieejamam! Jo “Nāc līdzās” piedalās arī dalībnieki ar kustību traucējumiem. Vēl viens veids, kā noskaidrot pieejamību, ir apskatīties sēdvietas un biļešu politiku, vai tur kas minēts par atlaidēm/sēdvietām cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā gadījumā pie sēdvietām neko nevar manīt, un atlaide arī nav. Tas būtu tāds atvieglojums, ja bilesuparadize.lv būtu norādīta informācija par vides pieejamību!
Nākamjā dienā saņemu laipnu atbildi:
“Sveiki, Lība!
Droši nāciet uz koncertu, bet tad ieeja Jums pa iebraukšanas vārtiņiem un mums ir noteikti brīvprātīgie, kas palīdzēs ar iekļūšanu.
Pakāpienu mums ir gana daudz, bet ir laba apbraukšanas sistēma un uzbraukšanas sliedes pie galvenās ieejas.
Zvaniet man uz xx, un es palīdzēšu iekļūt :)”
Ja godīgi, īsti netieku skaidrībā, tur ir vai nav pieejams, vai es pati tikšu iekšā. Jo par pieejamu es uzskatu vietu, kur varu iekļūt patstāvīgi. “Uzbraukšanas sliedes” man neizklausās labi. Parasti tās ir sliedes, kuras uzmontē uz trepēm, kas ir konkrētā platumā – neder visiem ratiem un nav lietojamas patstāvīgi, reizēm ir pat bīstami stāvas. Nolemju nākamajā dienā zvanīt un noskaidrot konkrēti. Es ceru, ka lielākai daļai ir jau skaidrs, ka man šis aizņem pārāk daudz laika un vienkāršāk būtu neiet. Lai ratiņkrēslā aizietu uz jaunu kultūrvietu, ir jābūt īstam detektīvam un entuziastam. Tāpat jābūt neatlaidīgam un mērķtiecīgam. Un reizēm tiešām uzstājīgam.
Tā kā jau darbadiena beigusies, nolemju tikmēr izmantot kontaktus un noskaidrot par pieejamību baznīcā. Uzrakstu Diānai, kas dzied “Nāc līdzās”. Ta kā arī viņa pārvietojas ratiņkrēslā, viņa man izstāstīs vislabāk, kā tad tur ir. Unnnnn. Es noskaidroju, ka tu viss ir vienās trepēs. Es pat labāk viņiem nezvanīšu un netērēšu savu laiku, bet šo laiku labāk patērēšu jauna koncerta meklēšanai. Iespējams, pēc tam baznīcai nosūtīšu šo rakstu, lai paši izlasa.
Tā nu sanāca saslimt un 3 nedēļas nesanāca piestrādāt pie koncerta atrašanas. Un vairāki, kas bija svētku laikā, tika jau palaisti garām. Nācās sākt meklējumus atkal no jauna. Un iesākumā ļoti cerīgi - atradu Latvijas Simfoniskā orķerstra (LNSO) koncertu Bēthovens un Dvoržāks. Uzreiz sapriecājos, jo tas bija tas, ko meklēju! Un biju gatava pirkt biļetes. Biju pārliecināta, ka pa ausu galam esmu dzirdējusi, ka Lielā ģilde ir pieejama apmeklētājiem ar kustību traucējumiem. Man pat šķiet, ka senāk tur esmu bijusi, bet tas bija krietni sen. Apskatot biļetes, neizdodas ieraudzīt, ka būtu kādas vietas cilvēkiem ratiņkrēslā, neizdodas saprast zāles plānojumu. Nolemju tomēr apskatīties mājaslapā, vai nav kas minēts par vides pieejamību. Un, sev par lielu brīnumu, ieraugu šādu tekstu: “Cilvēkiem ar kustību traucējumiem Lielajā ģildē nav pieejams tehniskais nodrošinājums.” Nav! Šādu tekstu es redzu pirmo reiz. Manuprāt, nav īpaši korekti minēt, ka nav pieejams, ja likums paredz, ka it visam jābūt pieejamam ikvienam. Ka ikvienam sabiedrības loceklim ir vienlīdzīgas iespējas. Šeit nu es padodos. Vismaz pagaidām. Uz klasiskās mūzikas koncertu neiešu kādu laiku. Turpināšu par to sapņot. Un cerams, ka kādu dienu uzduršos piedāvājuma, kur es tīri fiziski arī tieku iekšā. Pārņem nedaudz skumjas, un ir žēl iztērētā laika. Bet tāda nu ir jau mana ikdiena vairāk kā 15 gadus.
P.s. Kosmiskas sagadīšanās dēļ mana vēlme doties uz klasiskās mūzikas koncertu piepildījās un es uz tādu aizgāju martā, kad viesojos ASV. Koncertu apmeklēju Detroitā "Orchestra Hall", kur bija izcili padomāts par vides pieejamību.
Kam vajadzēja būt savādāk:
Ikvienai iestādei vajadzētu savā mājaslapā sadaļā “kontakti” vai “apmeklētājiem” iekļaut īsu vides pieejamības aprakstu. Nav jāmin, ka nav pieejams vai jāpārspīlē, ka ir, ja tā nav. Bet jāatspoguļo reālās situācijas raksturojums. Piemēram, pie ieejas ir slieksnis, durvis ir šauras, lēzena uzbrauktuve un tamlīdzīgi. Jo cilvēku ar kustību traucējumiem vajadzības ir ļoooti dažādas. Ir cilvēki ratiņkrēslā, kas spēj piecelties arī, piemēram, kājās un pārvarēt nelielas distances. Bet pēc apraksta ir jāsaprot reālā situācija uz vietas.
Ļoti atvieglojoši būtu, ja biļešu tirgotāji/biļešu tirgošanas platformas norādītu pie notikumiem, vai notikums ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pievienojot nelielu ikonu. Tas ļoti atvieglotu ikdienu, un mēs visi mācītos domāt par vides pieejamību sistēmitiski.
Katrai kultūras iestādei jāizveido ne viens šis reālās vides pieejamības apraksts, bet arī cenu politika. Arī tas liek manīt, ka tiek domāts par pieejamību ikvienam. Jāapsver, vai cilvēkam ar invaliditāti pašam ir atlaide, vai biļete nav jāpērk asistentam/surdotulkam. Tas atkarīgs arī no tā, cik pieejams vai nepieejams ir pasākums.