Klasiskās mūzikas koncerts, uz kuru es tā arī neaizgāju

Vizītkarte

Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa

Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā

Kultūrvietas nosaukums, adrese: Lielā Ģilde, Amatu 6, Rīga

Secinājums par pieejamību: Nav pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā

Kad notika apmeklējums: Janvāris 2023

Pieredzes stāsts

Jāatzīst, lai gan es pati veicinu iekļaujošu un pieejamu kultūras vidi Latvijā, kādu laiku biju tā ierakusies darbos, ka aptvēru, ka ilgu laiku neesmu bijusi uz nevienu pasākumu pati. Bet jau kādu brīdi man prātā bija doma, ka vēlos aizdoties uz klasiskās mūzikas koncertu. Tomēr man, tā kā pārvietojos ratiņkrēslā, tas nav tik vienkārši, – nevaru doties uz jebkuru vietu, bet tikai to, kur fiziski tieku iekšā (nešanu pa trepēm vairs neapsveru – tas ir bīstami). Tad nu jāsāk viss no jauna – jāmeklē vieta, kur es tieku iekšā. Tik sen nav būts nekur, ka radās pat mulsums, kur vispār ir pieejams. Jo, diemžēl, no manas pieredzes varu teikt, mēdz būt pieejamas kultūrvietas, kas kļūst nepieejamas. Tad nu sāku ar meklēšanu “Google”, kā jau daudzi dara.

Ierakstīju meklētājā “klasiskās mūzikas koncerts” un atradu vairākus variantus. Koncertzāle “Ave Sol”, Rīgas Doms, Ogres novada Kultūras centrs, “VEF” Kultūras pils, Latgales vēsnietība “Gors”, Balvu Kultūras un atpūtas centrs, Rīgas Latviešu biedrības nams un Spīķeru koncertzāle – šādas opcijas man pavērās. Diemžēl, bieži vien jāizvēlas nevis tas notikums, kas interesē, bet tas, uz kuru es fiziski varu aiziet. Tad vēl, protams, jāsakrīt datumam, attālumam, cenai un tamlīdzīgi.

Cik atceros, “VEF” Kultūras pils, Ogres novada Kultūras centrs un Latgales vēsnietība “Gors” ir pieejami cilvēkiem ratiņkrēslā. Par Spīķeru koncertzāli īsti neatceros, kā tur bija. Latviešu biedrības namā, cik atceros, varēja tikt, bet kaut kāda neērtība tur bija. Jāpārbauda! Pirmais, ko es daru, ieeju mājaslapā un sagaidu, ka tur būs vides pieejamības apraksts. Ieeju Rīgas Latviešu biedrības nama mājaslapā (visas mājaslapas man nav laiks ķidāt) un nevaru atrast informāciju par vides pieejamību. Varbūt tā kaut kur ir, bet tai ir jābūt viegli atrodamai. Man jau galvā parādās daudz jautājumi: Vai tikšu iekšā? Vai būs brīva stāvvieta? Ko darīšu, ja aizbraukšu, bet netikšu.. Vai būs kāds, kam lūgt palīdzību? utt.

Nolemju tomēr ķerties pie pārbaudītām vērtībām. Tātad “VEF” Kultūras pils. Atceros, ka tur bija stāvvieta, uzbrauktuve. Bet iekšā, lai iekļūtu zālē, bija nepieciešama palīdzība. Ieeju mājāslapā. Arī tur neatrodu informāciju par vides pieejamību. Jāsaka, ka bieži vien arī palieku šajā posmā, kur meklēju, vēlos iet un nespēju saprast, tieku tur, vai nē. Tas sāk aizņemt pārāk daudz laika.

Pēkšņi saprotu, ka es atkal izvēlos koncertu pēc notikuma vietas, nevis tā, ko es vēlos. No piedāvājuma mani visvairāk uzrunā Baha “Ziemassvētku oratorija”, kas notiek Lutera (Torņakalna) baznīcā. Tad nu uzdevums tagad saprast, vai tur tieku iekšā. Ieeju mājaslapā, bet vispār nevar atrast informāciju, vai tas attiecas uz koncertu. Nolemju tomēr uzrakstīt epastu un gaidu atbildi par to, vai pieejams. Man vislabāk patīk sūtīt epastu, jo tad man ir pierādījumi ar atbildēm. :) Un cilvēkiem ir laiks padomāt. Nepietiek, ja vaicāju, vai pieejams, jājautā konkrēti – vai nav trepes, pakāpieni un citi šķēršļi, ir pietiekoši platas durvis un tamlīdzīgi, jo ne vienmēr cilvēki saprot, ko nozīmē pieejams cilvēkam ratiņkrēslā. Iz dzīves ir bijis pārāk daudz gadījumu, kad saka, ka pieejams, bet izrādās ne pavisam. Tāpēc man ir jau sagatavots teksts, ko jautāt. Tāpat, zvanot pa telefonu, ne vienmēr saprot, ko es jautāju. Pati reizēm esmu teikusi “Invaļid”, jo cilvēks nesaprot nevienu korekto apzīmējumu un vispār, par ko ir runa.

Man liekas, ka liela daļa cilvēku jau apstātos šajā brīdī, kad ir tik daudz šķēršļu, bet es tiešām gribu aiziet uz to koncertu. :D

Pēkšņi ieraugu, ka “Nāc līdzās” Ziemassvētku koncerts notiek Rīgas Lutera baznīcā! Tad jau jābūt pieejamam! Jo “Nāc līdzās” piedalās arī dalībnieki ar kustību traucējumiem. Vēl viens veids, kā noskaidrot pieejamību, ir apskatīties sēdvietas un biļešu politiku, vai tur kas minēts par atlaidēm/sēdvietām cilvēkiem ar invaliditāti. Šajā gadījumā pie sēdvietām neko nevar manīt, un atlaide arī nav. Tas būtu tāds atvieglojums, ja bilesuparadize.lv būtu norādīta informācija par vides pieejamību!

Nākamjā dienā saņemu laipnu atbildi:

“Sveiki, Lība!

Droši nāciet uz koncertu, bet tad ieeja Jums pa iebraukšanas vārtiņiem un mums ir noteikti brīvprātīgie, kas palīdzēs ar iekļūšanu.

Pakāpienu mums ir gana daudz, bet ir laba apbraukšanas sistēma un uzbraukšanas sliedes pie galvenās ieejas.

Zvaniet man uz xx, un es palīdzēšu iekļūt :)”

Ja godīgi, īsti netieku skaidrībā, tur ir vai nav pieejams, vai es pati tikšu iekšā. Jo par pieejamu es uzskatu vietu, kur varu iekļūt patstāvīgi. “Uzbraukšanas sliedes” man neizklausās labi. Parasti tās ir sliedes, kuras uzmontē uz trepēm, kas ir konkrētā platumā – neder visiem ratiem un nav lietojamas patstāvīgi, reizēm ir pat bīstami stāvas. Nolemju nākamajā dienā zvanīt un noskaidrot konkrēti. Es ceru, ka lielākai daļai ir jau skaidrs, ka man šis aizņem pārāk daudz laika un vienkāršāk būtu neiet. Lai ratiņkrēslā aizietu uz jaunu kultūrvietu, ir jābūt īstam detektīvam un entuziastam. Tāpat jābūt neatlaidīgam un mērķtiecīgam. Un reizēm tiešām uzstājīgam.

Tā kā jau darbadiena beigusies, nolemju tikmēr izmantot kontaktus un noskaidrot par pieejamību baznīcā. Uzrakstu Diānai, kas dzied “Nāc līdzās”. Ta kā arī viņa pārvietojas ratiņkrēslā, viņa man izstāstīs vislabāk, kā tad tur ir. Unnnnn. Es noskaidroju, ka tu viss ir vienās trepēs. Es pat labāk viņiem nezvanīšu un netērēšu savu laiku, bet šo laiku labāk patērēšu jauna koncerta meklēšanai. Iespējams, pēc tam baznīcai nosūtīšu šo rakstu, lai paši izlasa.

Tā nu sanāca saslimt un 3 nedēļas nesanāca piestrādāt pie koncerta atrašanas. Un vairāki, kas bija svētku laikā, tika jau palaisti garām. Nācās sākt meklējumus atkal no jauna. Un iesākumā ļoti cerīgi - atradu Latvijas Simfoniskā orķerstra (LNSO) koncertu Bēthovens un Dvoržāks. Uzreiz sapriecājos, jo tas bija tas, ko meklēju! Un biju gatava pirkt biļetes. Biju pārliecināta, ka pa ausu galam esmu dzirdējusi, ka Lielā ģilde ir pieejama apmeklētājiem ar kustību traucējumiem. Man pat šķiet, ka senāk tur esmu bijusi, bet tas bija krietni sen. Apskatot biļetes, neizdodas ieraudzīt, ka būtu kādas vietas cilvēkiem ratiņkrēslā, neizdodas saprast zāles plānojumu. Nolemju tomēr apskatīties mājaslapā, vai nav kas minēts par vides pieejamību. Un, sev par lielu brīnumu, ieraugu šādu tekstu: “Cilvēkiem ar kustību traucējumiem Lielajā ģildē nav pieejams tehniskais nodrošinājums.” Nav! Šādu tekstu es redzu pirmo reiz. Manuprāt, nav īpaši korekti minēt, ka nav pieejams, ja likums paredz, ka it visam jābūt pieejamam ikvienam. Ka ikvienam sabiedrības loceklim ir vienlīdzīgas iespējas. Šeit nu es padodos. Vismaz pagaidām. Uz klasiskās mūzikas koncertu neiešu kādu laiku. Turpināšu par to sapņot. Un cerams, ka kādu dienu uzduršos piedāvājuma, kur es tīri fiziski arī tieku iekšā. Pārņem nedaudz skumjas, un ir  žēl iztērētā laika. Bet tāda nu ir jau mana ikdiena vairāk kā 15 gadus.

P.s. Kosmiskas sagadīšanās dēļ mana vēlme doties uz klasiskās mūzikas koncertu piepildījās un es uz tādu aizgāju martā, kad viesojos ASV. Koncertu apmeklēju Detroitā "Orchestra Hall", kur bija izcili padomāts par vides pieejamību.

Kam vajadzēja būt savādāk:

• Ikvienai iestādei vajadzētu savā mājaslapā sadaļā “kontakti” vai “apmeklētājiem” iekļaut īsu vides pieejamības aprakstu. Nav jāmin, ka nav pieejams vai jāpārspīlē, ka ir, ja tā nav. Bet jāatspoguļo reālās situācijas raksturojums. Piemēram, pie ieejas ir slieksnis, durvis ir šauras, lēzena uzbrauktuve un tamlīdzīgi. Jo cilvēku ar kustību traucējumiem vajadzības ir ļoooti dažādas. Ir cilvēki ratiņkrēslā, kas spēj piecelties arī, piemēram, kājās un pārvarēt nelielas distances. Bet pēc apraksta ir jāsaprot reālā situācija uz vietas.

• Ļoti atvieglojoši būtu, ja biļešu tirgotāji/biļešu tirgošanas platformas norādītu pie notikumiem, vai notikums ir pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem, pievienojot nelielu ikonu. Tas ļoti atvieglotu ikdienu, un mēs visi mācītos domāt par vides pieejamību sistēmitiski.

• Katrai kultūras iestādei jāizveido ne viens šis reālās vides pieejamības apraksts, bet arī cenu politika. Arī tas liek manīt, ka tiek domāts par pieejamību ikvienam. Jāapsver, vai cilvēkam ar invaliditāti pašam ir atlaide, vai biļete nav jāpērk asistentam/surdotulkam. Tas atkarīgs arī no tā, cik pieejams vai nepieejams ir pasākums.