Ideālā sabiedrība uz divām dienām

Kultūru baudīt devās: Lība Bērziņa

Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā

Kultūrvietas nosaukums, adrese: Sarunu festivāls Lampa, Cēsu pils parks

Secinājums par pieejamību: Daļēji pieejams cilvēkiem ratiņkrēslā (un cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem)

Kad notika apmeklējums: Jūnijs 2023

Viens no festivāliem, kuru es konsultēju, bija sarunu festivāls Lampa, kas norisinās ik gadu Cēsīs. Kad radīju kultūras pieejamības aģentu iniciatīvu, doma nebija kritizēt vai nosodīt citus. Bet sniegt konstruktīvu analīzi un padomus, lai vide uzlabotos. Lai veidotos sabiedrības izpratne par kultūras pieejamības nozīmīgumu. Ir pienācs laiks kritiski paskatīties uz pašas konsultētu notikumu.

Lampa ir apjomīgs pasākums, kurā ir vairāk kā 50 skatuves, vēl vairāk sarunu un ļoti daudz cilvēku. Visu vēl izaicinošāku padara festivāla norises vieta, kas ir Cēsu pils parks - tas atrdoas divos līmeņos, kurus šķir kāpnes, ir reljefots un ar dažādu segumu (zāle, grants, smiltis). Cēsis pašas par sevi ir izaicinājums cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Lai saplānotu pieejamību tik lielam pasākumam, kur ir tik daudz iesaistītās puses, jāspēj sistemātiski domāt un strukturēt informāciju. Jāsaprot, protams, arī vides pieejamības pamatprincipi un jāspēj domāt no dažādiem skatu punktiem. Kā arī šis viss nav iespējams bez radošās domāšanas un alternatīvu risinājumu meklēšanas. Bet šoreiz vairāk par to, kā bija būt Lampas apmeklētajam, pārvietojoties ratiņkrēslā.

Tā nu sanāca, ka kultūras aģenti, kas devāmies baudīt Lampu, bijām tieši ratiņkrēsla lietotāji. Ar vides pieejamības aprakstu varējām iepazīties mājaslapā, kur bija gan galvenā informācija, gan karte, lai vieglāk navigēt uz vietas. Pirms došanās (devos ar savu auto), izpētīju karti, kur man jādodas, kur varēs ērti novietot automašīnu. Ļoti būtiska ir vienkārša, viegli atrodama informācija internetā, lai varētu sagatavoties pasākuma apemeklēšanai. Izvēlējos stāvvietu pēc iespējas tuvāk skatuvei, kur man pašai bija jārunā.

Ierodoties patīkami bija redzēt speciāli marķētas autostāvvietas tieši cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Ja godīgi, pirms sadarbības ar Lampu pati nezināju, ka tas visai viegli ir iespējams. Bija novietotas stāvvietas zīmes un uz asfalta uzpūsts pat speciālais simbols, kas apzīmē stāvvietu tā, ka to drīkst izmantot tikai ar speciālo, cilvēkiem ar kustību traucējumiem paredzēto karti. Biju instruējusi organizatorus, ka tomēr stāvvietas jāpieskata, lai tās paliek brīvas, jo, diemžēl, joprojām bieži tās izmanto cilvēki, kam tās nav paredzētas.

Novietoju auto un devos savas skatuves virzienā pa maršrutu, kas bija norādīts kā vēlamais, ja pārvietojies ratiņkrēslā. Reljefa dēļ ne visur parkā varēja tikt viegli, izmantojot ratiņkrēslu. Tomēr uzreiz sekoja ne visai pozitīvs pārsteigums - vadi un uz tām esošās plastmasas kapes. Tās bija visai augstas un reizēm ļoti neērtā vietā. Papildus slīpums radīja grūtības tās pārvarēt patstāvīgi. Diemžēl, pirms tam nebija iespējams paredzēt, kur tieši tās būs. Tomēr vietām tās bija noapaļotas un ne tik stāvas, respektīvi, vieglāk pārvaramas. Ieteikums būtu izmantot šīs un nelikt tās slīpumā.

Tiklīdz pārvarēju pāris kapes, tiku ierauta aizraujošajā festivālā atmosfērā. Daudz atvērtu, starojošu cilvēku. Ik uz soļa satiku kādu paziņu. Smiekli, jaukas sarunas un laiks skrēja zibenīgi. Vairumam skatuvju bija uzbrauktuves. Vietām gan bija stāvāks pārvarams šķērlsis vai smiltis, bet to varēja viegli izdarīt ar nelielu palīdzību, kuru varēja lūgt arī brīvprātīgajiem. Teritorijā bija arī speciāli pielāgotas pārvietojamās labierīcības, kas pēc mūsu novērojumiem, atšķirībā no mūzikas festivāliem, bija pietiekoši tīras un patīkamas. Lai arī daļa ēdinātāju furgoni bija augsti, pieejami bija arī zemāki galdi, pie kuriem varēja ērti ieturēt maltīti arī tad, ja sēdi ratiņkrēslā. Bieži vien, ja ir tikai augstie galdi, sanāk burtiski sēdēt zem tiem, ja esi kopā ar draugu kompāniju, kas staigā.

Būtībā lielākie šķēršļi bija slīpums, grants un smiltis. Šis pasākums bija lielisks piemērs tam, ko es bieži saku apmācības par vides pieejamību - vide sākas ar attieksmi. Un to te varēja just! Man patiešām bija sajūta, kā uz divām dienām būt perfektajā sabiedrībā, kur cilvēki ir pieņemoši un vienlīdzīgi. Tas atainojās arī dažādajās Lampas diskusiju tēmās. Un arī apmeklētājos - nekad iepriekš festivālā nebiju redzējusi tik daudz cilvēku ar invaliditāti, ka pat vienā brīdī likās, ka man rādās. :) Jā, vide nebija perfekta, bet labā griba un attieksme ļāva daudziem, jo daudziem ierasties un justies kā savējiem.

P.s. Nevarējām nepamanīt, ka festivālā daļai skatuvju bija nodrošināts ar zīmju valodas tulkojums un titri cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem.

Ieteikumi uzlabojumiem:

• Kartē norādīt slīpo ielu no festivāla augšas un lejas norises vietu parkā un kāpnes.

• Izmantot ne tik stāvas vadu kapes un pievērst uzmanību, kur tās tiek novietotas.

• Nodrošināt kādu transportu uz vietas, lai nokļūtu no augšas uz leju (norise ir parka augšējā daļā un lejā, lai nokļūtu no vienas uz otru, jāpārvar ļoti stāva iela). Iespējams, nodrošināt ratiņkrēslam pievienojamu elektrisko vilcēju.

• Sadarbībā ar pašvaldību uzlabot Cēsu pils parka taku segumu, kas bija īpaši grūti pārvarams un putekļains dēļ sausā laika.

• Norādīt speciāli marķēto stāvvietu koordinātas, lai tās vieglāk izmantot navigācijā.

Milzīgs paldies, gan Lampas komandai, gan Cēsu pašvaldībai, kas, kā man jau zināms, veica dažus vides pieejamības uzlabojumus jau pirms festivāla. Tikai kopā mēs varam veicināt pieejamu vidi ikvienam! Jau ļoti gaidu nākamā gada Lampu, jo zinu, ka tur atkal tiks domāts par vides pieejamību, jo festivāls to dara jau vairākus gadus. Un kļūs arvien labāk.