Kad kultūra satiek tūrismu - iekļaujošs tūrisms tepat Pierīgā

Vizītkarte

Kultūru un tūrisma objektus baudīt devās: Lība Bērziņa

Lības superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā

Vietu nosaukumi: "Botania" Salaspilī, Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava "Babīte", Annas koku skola, Olaines Vēstures un mākslas muzejs, Ķekavas novadpētniecības muzejs, kafejnīcā Ogrē “Pie Zelta Liepas”, Ogres vēstures un mākslas muzeju un Daugavas promenāde Ogrē

Secinājums par pieejamību: Ar pieejamību kā jau visur Latvijā - daļēji pieejams, bet visu atsver sirdssiltā attieksme un uzņemšana, un cilvēku vēlme uzlabot vides pieejamību (jāseko līdzi, vai tiešām sekos darbi :) ).

Kad notika apmeklējums: Oktobris 2024

Pieredzes stāsts

Man bija liels prieks, kad uzzināju, ka būs jādodas nelielā ekspedīcijā pa EXIT RĪGA Pierīgas objektiem. Jau pirms kāda laika, kad uzzināju par EXIT RĪGA, biju sajūsmā, jo no pieejamības viedokļa cilvēkam ratiņkrēslā Rīgas piedāvājums ātri izsmeļas. Sanāk doties uz vienām un tām pašām vietām. Turklāt Pierīga man ir ļoti mīļa, bet vēl pilnībā neapgūta tūrisma ziņā. Daudz vienkāršāk būtu, ja EXIT RĪGA aplikācijā būtu atzīmēts, kur ir, piemēram, cilvēkam ratiņkrēslā pieejamās vietas. Padalīšos ar pieredzi kā gāja objektos, kurus mums piedāvāja apmeklēt 2 aizraujošu dienu laikā.

Lai gan ikdienā pārvietojos ar savu auto, bija forši doties šajā braucienā ar Santu no “Difftravel”, kurai ir busiņš, kas pielāgots ar pacēlāju. Bija jauki būt tikai pasažierim un baudīt braucienu, sarunāties ar pārējiem pa ceļam. Arī skaistajiem skatiem sanāca vairāk pievērt uzmanību. Pie visiem objektiem varējām ērti piebraukt un izkāpt.

Vispirms devāmies uz “Botania”, kas atrodas Salaspils botāniskajā dārzā. Tas ir Baltijā lielākais vides izglītības centrs, kas veltīrs augiem. Salaspils botāniskajā dārzā esmu bijusi daudzkārt, tā man ir ļoti iemīļota vieta. Tur var doties vismaz 4 reizes gadā, jo augi katru reizi izskatās savādāk. Biju ievērojusi, ka Botāniskā dārza teritorijā ir parādījusies jauna ēka. Bet nebija sanācis tur ieiet. Tagad beidzot tas izdevās. Jauki, ka objekts ir visai pieejams cilvēkiem ar kustību traucējumiem - pie durvīm nav šķēršļu, viegli var iekļūt, ēkā atrodas lifts un pielāgotas labierīcības. Ekspozīcija, es teiktu, ir daļēji pieejama. Gan cilvēkiem ar kustību traucējumiem ne viss ir aizsniedzams. Un Latvijas vides pieejamības klasika - ir piemirsts par vides pieejamību cilvēkiem ar dzirdes, redzes un garīga rakstura traucējumiem. Jāsaka gan, ka vietām bija arī zīmju valodas tulkojums video formātā, kas viegli pieejams caur QR kodiem. Bet gribētos, lai ir vairāk objekti, kuriem ir nodrošināts arī zīmju valodas tulkojums. Mūs uzņēma ļoti sirsnīgi centra darbinieki, kas zināja arī par šīm nepilnībām un solījās veikt ar laiku uzlabojumus arī ekzpozīcijas pieejamībā.

Telpu plānojuma karte “Botania” centrā. Tā viegli būtu pielāgojama arī ar taktīlu informāciju un tādējādi pieejama arī neredzīgiem apmeklētājiem, lai saprastu telpas plānojumu. Attēla vizuālais apraksts: Darbinieces roka virs kartes, kas atrodas uz sienas pie ieejas centra telpās.

Pēc Botāniskā dārza devāmies uz Babīti apskatīt Rododendrus. Bija ļoti interesanti iepazīt ēnu mīlošos augus, par kuriem pastāstīja pats Latvijas Universitātes Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava "Babīte" vadītājs. Audzētavā satikām citus projekta dalībniekus un devāmies Rododendru valstībā, kur tūre notika divās valodās - angliski un latviski. Pa asfaltētajām audzētavas ietvēm bija ērti pārvietoties arī ar ratiņkrēslu. Apskatījām arī zālājus, kur ierīkots režģis zālienu nostiprināšanai, kas padara segumu cietāku un atvieglo pārvietošanos. Jā, varu apstirpināt, kur bija ieklāts režģis, pārvietoties pa zāli bija daudz vieglāk arī ar ratiņkrēslu. Vienīgi radās jautājums, kā gan iespējams zināt, ka konkrētajā vietā zem zāles ir cietāks segums un priekšējie riteņi neiestigs. Iespējams, jāuzstāda norāde, kas to apliecina, lai vispār cilvēki ratiņkrēslā mēģinātu tur iet. Citādi vienkārši redzot zāli, cilvēks ar izvēlēties neriskēt, nezinot, ka apakšā ir cietāks segums. Katrā ziņā Rododendru audzētava ir vieta, kur gribās atgriezties. Īpaši laikā, kad rododendri zied, kas ir visai īss periods.

Pēc Babītes devāmies uz Annas koku skolu. Jau ierodoties skolas stāvlaukumā, bija skaidrs, ka šī ir ļoti īpaša vieta. Un patiešām - ik uz stūra varēja just, ka katrā sīkumā ir ieguldīta sirds un dvēsele. Koku skolas ēka celta no otrreiz pārstrādātiem, ne retumis seniem materiāliem. Skaista māja ar īpašu auru. Tomēr, kad ieraudzīju pie ieejas uz stāvajām kāpnēm uzstutētās metāla konstukcijas līstes, uzreiz sabijos, ka tā ir vienīgā ieeja. Šis variants ir ļoti bīstams. Un, ja tas nav pārvarams ar saviem spēkiem, tad tas nav uzakatāms par pieejamu.

Bīstamais vides pieejamības risinājums Annas koku skolā. Attēla vizuālais apraksts: Attēlā redzama Annas koku skolas ēka ar stāvām metāla sliedēm un augstām ieejas kāpnēm. Blakus augi.

Par laimi ēkas lejas daļā bija cita ieeja, kur visai ērti varēja iekļūt. Uz pielāgotajām labierīcībām gan nevar tikt ar ratiņkrēslu, jo jāpārvar kāpnes. Un jārēķinās, ka no stāvvietas līdz ieeja ir visai stāvs ceļš, kur nepieciešama neliela palīdzība. Tomēr, kārtējo reiz apliecinājās, ka laipni un sirdssilti cilvēki ir pieejamības atslēga. Neskatoties, ka pieejama tikai daļa ēkas, gribās atkal atbriezties Annas koku skolā, lai sajustu īpašo atmosfēru un dzirdēju aizraujošos stāstus gan par kokiem, gan pašu vietu.

Pirmajā dienā vēl pirms došanās uz nakšņošanas vietu viesnīcā “Baltvilla”, kas, starpcitu, ir ļoti draudzīga apmeklētājiem ar kustību tracējumiem, iebraucām Olaines Vēstures un mākslas muzejā. Netipiski bija redzēt muzeju padomju laika piecstāvu mājās, bet tas to padarīja īpaši interesantu. Nelielajās telpās ir visai plaša ekspozīcija, ieskaitot, lāča izbāzeni un video ar sirmu vīreli purvā. :) Blakus var apskatīt arī latviešu strēlnieku piemiņas vietu. Muzejā iekļūt ar ratiņkrēslu varēja patstāvīgi, taču tālāk jāpārvar mobilā rampa, kas ir tik stāva, ka to nevar izmantot paša spēkiem. Kā parasti saku - vienmēr ir kāds “bet”. Šo rampu ir arī iepriekš jāuzstāda pirms cilvēks ierodas. Un ne vienmēr to var zināt iepriekš. Tāpēc kādu, kas ir ratiņkrēslā, var sagaidīt nepatīkams pārsteigums - priekšā kāpnes.

Mobilā, visai stāvā rampa Olaines Vēstures un mākslas muzejā. Attēla vizuālais apraksts: Attēlā redzamas muzeja telpas, daļa ekspozīcijas vitrīnas un metāla mobilā rampa, kas uzlikta uz kāpnēm.

Jau pēc pirmās dienas bija ļoti daudz iespaidi. Vakaru pavadījām pārrunājot dienu un visai daudz smejoties. Piedzīvotais raisīja daudz atmiņu par ceļošanas pieredzi kopumā. Man bija liels prieks, ka tiešām arī Pierīgā var noķert šo piedzīvojuma sajūtu, ko parasti izdodas sajust ārzemēs! Lai arī esmu ceļojusi daudz un bijusi arī ļoti tālās zemēs, Pierīga tiešām pārsteidza.

Otrais rīts iesākās Ķekavas novadpētniecības muzejā. Jaukais gids mums pastāstīja par Ķekavas novada vēsturi - svarīgākajiem notikumiem un vietām. Tad otrajā stāvā, uz kuru ved arī lifts, iepazinām aizraujošo un jautro karikatūru pasauli caur mākslinieka Edgara Ozoliņa darbiem. Karikatūru izstāde tiešām bija aizraujoša un pat aizdomāties liekoša, jo caur joku apspēlētas daudzas nopietnas tēmas. Izstādē apskatāmi arī virkne citu mākslinieku darbi.

Otrajā dienā ieturējām sociāli atbildīgas pusdienas kafejnīcā Ogrē “Pie Zelta Liepas”, kurā strādā cilvēki ar invaliditāti. Pie ēkas ir uzbrauktuve, ir arī pielāgotas labierīcības. Tika pasniegts ne vien garšīgs ēdiens, bet papildinājumā saņēmām aizraujošus stāstus no kafejnīcas vadītājas. Sociālā uzņēmuma stāsts nav bijis viegls un ir bijuši daudzi izaicinājumi. Bet nu kafejnīca darbojas jau gadu un nodarbina cilvēkus ar invaliditāti, kas strādā gan virtuvē, gan zālē apkalpo viesus. Pusdienu laikā mūs pat apciemoja Ogres mērs, ar kuru kopā ieturējām pusdienas.

Turpat netālu apskatījām Ogres vēstures un mākslas muzeju, kur bija skatāma gan patstāvīgā ekspozīcija par Ogri, gan mainīgās. Šoreiz tieši neliela ekspozīcija par kafejnīcu “Pie Zelta Liepas”, kas papildināja tikko notikušo vizīti kafejnīcā un sasaucās ar stāstiem. Pie ēkas uzbrauktuves esošo nelielo apmali mums muzejā solīja novērst. Citādi - Latvijas klasika. Cilvēkiem ar kustību traucējumiem ir gan uzbrauktuve, gan lifts un pielāgotas labierīcības. Lai nodrošinātu pieejamību cilvēkiem ar redzes, dzirdes un garīga rakstura traucējumiem, jāveic vēl uzlabojumi.

Lai gan bija jau liels nogurums pēc divām pilnām dienām un iespaidi kā mazam bērnam smēlās pār malām, pēcpusdienā vēl devāmies uz sveču liešanas darbnīcu Ķegumā. Lai gan pie galvenās ieejas ir apmale, ratiņkrēslā iespējams iekļūt pa pagalma pusi. Jārēķinās, ka pielāgoto labierīcību gan nav. Bet kas par atmosfēru! Sveču darbnīcas 2 idejas autores un vadītājas nodarbojas ar īstu burvestību - viņas uzbur sirdssiltu atmosfēru, kur var liet ne vien sveces, bet arī rīkot ballītes, dažādas svinības un apmeklēt nelielus, intīmas gaisotnes koncertus. Sekojiet līdzi informācijai “Un:Te Candles”!

Sveču liešanas darbnīcā. Attēla vizuālais apraksts: Grupas bilde, kur daži dalībnieki tur rokas sveces. Fonā plaukti ar krāsainām svecēm.

Lielais nogurums pazuda sveču darbnīcā meditatīvā noskaņā, izsgatavojot sveces. Laiks paskrēja nemanot sirsdssitās sarunās un smieklos. Un atradās vēl spēks doties uz Daugavas promenādi Ogrē, lai 2 dienu skaisto braucienu noslēgtu ar fantastisku saulrietu.

Sagaidot saulrietu Daugavas promenādē Ogrē. Attēla vizuālais apraksts: Grupas foto, kur fonā redzams zili-oranžs saulriets. Grupas dalībnieki ir ēnā un redzams viņu tumšais siluets. Cilvēkiem ir gaisā paceltas rokas.

Ja jādod kāds slēdziens par vides pieejamību, tad kopumā objekti vērtējami kā daļēji pieejami (ļoti atbilstoši tipiskajai Latvijas tendencei, kuru esmu novērojusi pēdējos 5 gados). Un vietas arī ar visiem aprunājāmies un devām savus padomus, par to, kas jāuzlabo. Es ļoti ceru, ka uzlabojumi lēnām notiks. Svarīgākais ir konsultēties kaut ko darot vides pieejamības sakarā. Pretēji - nepārtraukti redzu savā praksē risinājumus, kas nefuncionē un ir nepieciešama atkal nauda, lai tos uzlabotu. Mēs jau tāpat drukājam materiālus, veidojam norādes, tulkojam materiālus, vajag tikai to darīt gudrāk - ievērojot universālo dizainu, lai viss būtu pieejama visiem. Kā lieliem, tā maziem, kā jauniem, tā veciem. Kā redzīgiem, tā neredzīgiem utt. Mums nedaudz jāmaina sava domāšana, jāieklausās ekspertos un jāņem vērā dažādās sabiedrības vajadzības. Bet visam pāri - ATTIEKSME. Sirds siltums un viesmīlība, vienlīdzīga attieksme, tās ir pamatvērtības, kas nāk vispirms. Tad viss pārējais, kas uzlabojams, liekas tīrākais sīkums. Vajag tikai gribēt! Un sākt darīt. Kaut ar mazumiņu, ar pirmo solīti. Tad pa vienam vien un vide uzlabosies.