Pieejamība ir arī attieksme

Vizītkarte

Kultūru baudīt devās: Diāna Ponaskova

Diānas superspēja: Pārvietojas ratiņkrēslā

Kultūrvietas nosaukums, adrese: M/Darbnīca, Aristida Briāna iela 9, Rīga

Secinājums par pieejamību: Nav patstāvīgi pieejams cilvēkam ratiņkrēslā, bet jauka attieksme

Kad notika apmeklējums: Decembris 2022

Pieredzes stāsts

Esmu cilvēks, kas jau no mazotnes iemīlēja kultūras un mākslas vidi, un ar laiku, arvien vairāk darbojoties tajā un piedzīvojot dažādus notikumus, atklāju - cik liels izaicinājums var būt kultūras un mākslas baudīšana, nerunājot par darba iespējām,  īpaši, ja esi cilvēks ar funkcionāliem traucējumiem. Manā gadījumā - cilvēks ar kustību traucējumiem ratiņkrēslā.

Daudzu gadu laikā, nemitīgi saskaroties ar nepieejamu vidi, trepēm, sliekšņiem, šaurām ejām, milzonīgiem kravu liftiem, pagrabu labirintiem u.c. šķēršļiem, lai tiktu vienkārši uz zāli vai aizskatuvē, esmu iemācījusies orientēties un pieņemt lēmumus par pašai drošāko variantu no visiem iespējamiem. Savā individuālajā gadījumā es reizēm ļaujos riskēt un pielāgoties apstākļiem, kurus konkrētā brīdī mainīt nav iespējams.

Kā tas notiek? Piemēram, ar divu stipru vīriešu palīdzību, ļaujot sevi pānest kopā ratiņkrēslu pāri kādai barjerai, vai uznest uz otro stāvu, esot pašai ratiņkrēslā. Ja situācija ir pārāk sarežģīta, tad daudz retāk, bet lūdzu palīdzību pārcelt sevi atsevišķi no ratiņkrēsla. Proti, viens cilvēks klēpī nes mani, otrs - pārnes ratiņkrēslu. Šāds lēmums tiek pieņemts gadījumos, ja ēkā jānokļūst kādā stāvā, ejot pa serpentīna vai ļoti šaurām trepēm, kas ir ekstremālākais nepieejamības veids. Zinu, ka šāds pārvietošanās variants nav iespējams katram cilvēkam ar kustību traucējumiem, jo jābūt lielai drosmei, paļāvībai un atvērtībai ļaut arī pilnīgi svešiem cilvēkiem (ja līdzi nav uzticams pavadonis) sevi aiztikt, pārcelt, pārnest, stumt. Tas noteikti ir jājautā pašam cilvēkam un jārespektē lēmums.

Tā nav, ka savā individuālajā gadījumā, es vienmēr tā priekpilni un pat lepni izvēlos ļauties kādam sevi cilāt, zinot, ka tā būs ātrāk un vienkāršāk. Tā nav, jo man arī var būt bailes, jo riska faktoru ir pārāk daudz. Parasti es cenšos izplānot gan loģistiku, gan izzināt pieejamību pasākuma notikuma vietā (tik, cik iespējams), kā arī pārliecināties, vai būs kāds zinošs cilvēks, kas varēs palīdzēt. Piemēram, aiziet un pasaukt kādu palīgā, vai atrisināt kādus fiziskus šķēršļus. Piemēram, atvērt smagās durvis vai pārcelt galdu, kas nejauši gadījies pielāgotajās labierīcībās, kuras acīmredzot tik reti izmanto, ka tās kļuvušas par noliktavu.

Arī šoreiz mani gaidīja piedzīvojums.

M/Darbnīca ir ļoti atmosfēriska, mājīga un muzikālām noskaņām piepildīta vieta, kurā noris dažādi dzīvās mūzikas koncerti, džemošana (jam sessions), pašmāju solistu solo koncerti brīvā gaisotnē kā starp savējiem. Tā ir radoša vieta muzikāliem lidojumiem divos stāvos. Šoreiz ar draudzeni vēlējāmies apmeklēt Matīsa Čudara un viņa pavadošā instrumentālā sastāva koncertu. Mēs uzzinājām par koncertu no Instagram. Mana draudzene apņēmās nokomunicēt ar M/Darbnīcu jautājumus par vides pieejamību, lai saprastu, kā mums abām plānot vakaru. Diemžēl pasākuma vieta vairākas dienas neatbildēja uz ziņām Facebook lapā; manis atrastie telefona numuri arī neatbildēja. Tā kā manai draudzenei bija paša mākslinieka kontakti, tad viņa rakstīja viņam pašam. Matīss laipni atbildēja, ka noskaidros par pieejamību, un paziņoja, ka koncerts notiks otrajā stāvā, uz kuru nokļūt viņš pats personīgi apņemas palīdzēt, pat līdz galam vēl nezinot, kā tieši. Es nojautu, ka mani varētu gaidīt kādas veco laiku koka trepes uz otro stāvu un ka man noteikti būtu jāsarunā kāds papildspēks Matīsam, lai viņi divatā varētu mani panest. Tā arī notika.

Kad atbraucām uz pasākuma vietu, redzēju M/Darbnīcas terasi, uz kuru žiperīgi uzbraucu pa nelielu uzbrauktuvi. Uz terases bija Matīss, it kā mūs jau gaidot - tā mēs ar draudzeni smaidot nospriedām. Es palūkojos uz galveno ieeju un sapratu, ka arī pirms tās ir vairāki pakāpieni, lai tiktu iekšā. Matīss piedāvājās uzreiz palīdzēt, taču, izstāstot manis celšanas konceptu, viņš devās meklēt sev palīgā kādu tehnisko cilvēku. Kad mani iecēla iekšā, redzēju cik skaisti iekārtota pirmā stāva telpa ar dekorētu bāra leti, piemīlīgiem galdiņiem, neona gaismām, vintāžas stila stāvlampām, svečturiem, augiem uz palodzes un atmosfērisku mūziku fonā, kas radīja īpašu sajūtu par gaidāmo koncertu. Tad mēs ar draudzeni, novērtējot atmosfēru, vaicājām Matīsam, kur mums doties tālāk. Viņš teica, ka tūlīt sarunās bārmeni, kas no otrā stāva nāks palīgā un uzcels mani augšā. Kad ieraudzīju koka trepes, turklāt spirālveidā un ar šauriem pakāpieniem, nodomāju, ka man vēl vairāk jāfokusējas uz ļoti kodolīgām norādēm, kā abiem vīriem mani labāk pārcelt, jo viņu entuziasms un priekpilnā attieksme bija tik dzirksteļojoša, ka varēja arī mani līdz galam nesadzirdēt. Tomēr man izdevās puskliedzošā balsī (jo fonā mūzika, drūzmēšanās) pastāstīt un parādīt veidus, kā mums drošāk pārvarēt šo šķērsli: kā ņemt aiz riteņkrēsla korpusa, no kuriem sāniem un cik augstu uzceļot virs trepēm. Abiem šis bija labs kardio trenniņš, bet man kā parasti - nervu sistēmas tonuss. Zālē mēs bijām pirmās, kas atrada sev ērtākās vietiņas, lai mierpilni baudītu vakaru un labi redzētu uz skatuves notiekošo.

Vēl runājot par pieejamību, labierīcības ir par šauru, lai varētu ērti iebraukt tajās ar ratiņkrēslu. Arī piebraucot pie bāra letes, visdrīzāk bārmenis vai viesmīlis uzreiz neieraudzīs cilvēku ratinkrēslā, jo lete ir pārāk augsta. Šie ir vēl divi aspekti, kurus patstāvīgi un neatkarīgi cilvēkam ratiņkrēslā bez papildu palīdzības paveikt būtu sarežģītāk. Reizēm, piebraucot pie augstas letes, es izstiepju roku augšā un ar pirkstu norādu uz sevi lejā. Mazliet amizanti, bet tas parasti nostrādā. Bet parasti pieklājīgi palūdzu kādam palīdzēt, un visbiežāk cilvēki ir patiesi atsaucīgi, komunikabli un saprotoši. Turklāt pamanīju, ka daudzus iedrošina redzēt dažādību arī tādās kultūrvietās, proti, nākamajā reizē cilvēki kļūst vēl atvērtāki.

Vakars bija izdevies, jo gan pats koncerts, gan satiktie cilvēki, skatuves kolēģi, bija radījuši lielisku piedzīvojumu, atmosfēru un atpūtas brīdi.

Jāpiezīmē, ka arī nokļūšana atpakaļ uz pirmo stāvu bija veiksmīga. Personāls atsaucīgi palīdzēja, pavadīja un arī bija iespēja pašam Matīsam pateikties par koncertu. Neskatoties uz nervus kutinošo nepieejamības pieredzi, arvien pārliecinos, cik liels spēks ir komunikācijā, atvērtībā un elastīgā risinājumu meklēšanā. Varbūt kāds teiks, ka ar mani ir citādi. Jā, ir gan, - esmu miniatūra, viegla un mobila, bet ticu, ka iespēja veidot dialogu par pieejamību, dažādības pieņemšanu, iekļaušanos un iespējām, kā atbalstīt vienam otru, ir katram. Cita lieta - kā mēs katrs pats ļaujamies notikumu gaitām.

Ieteikumi:

• Neizdomāt cilvēku vietā pieejams vai nē, bet informēt par esošo situāciju un ļaut izlemt pašiem. Kādam būs pieņemami, ka tiek nests pa trepēm, bet citam ne, vēl citam tas būs neiespējami dēļ veselības stāvokļa.
• Šis ir piemērs tam, ka vides pieejamība nesastāv no fiziskās vides vien, bet no attieksmes un vēlmes, lai cilvēki patiešām apmeklē kultūras notikumus.
• Pirms palīdzēt cilvēkam ratiņkrēslā, vienmēr noklausīties instrukcijas un ievērot tās!
• Kultūras iestāžu vadītājiem vai pasākumu rīkotājiem justies brīvi komunicēt par reālo pieejamību un neignorēt, vai nekautrēties atzīt, ka pieejamība nav nodrošināta, bet ja persona ar invaliditāti apņemas tomēr apmeklēt pasākumu, ka viņam būs piedāvāta palīdzība, un cilvēki, kuri varētu laicīgi būt nodeliģēti šai atbildībai. Respektīvi, ir skaidrs, ka vide nav perfekti pieejama un uzlabojumi notiek lēnām un ir jāmeklē alternatīvie risinājumi. Kā arī nav pieņemami atteikt pasākuma apmeklējumu dēļ nepieejamas vides.